Esmu atkal nonākusi vecajā slazdā, proti, pārliecība, ka Dievs uz seksualitāti skatās mazāk regulējoši nekā Baznīcas mācība, personisku iemeslu dēļ kļūst grūti savienojama ar ticības praktizēšanu noteiktā tradīcijā. No otras puses, es joprojām ļoti gribu Jēzu un jūtu, ka man būtu Jēzus dēļ jāpieņem cilvēku radītie noteikumi un tas, ka man tiem jāklausa, ja vēlos praktizēt un saņemt Jēzu komūnijā. Un, ja kaut kas cits man ir svarīgāks par Jēzu, tad tomēr sanāk, ka atsakos no Dieva, pat ja pašam Dievam ir neitrāli uzskati par šo kaut ko, un šī atteikšanās tad ir tas, kas jānožēlo. Es, protams, varu meklēt Dievu sevī, taču es nevaru iztikt bez rituāliem un nevaru sev piemērot paviam citus noteikumus, lai gan detaļās es tos variēju jau sen, jo esmu sapratusi, ka man ir dots ļoti daudz un tas prasa atbildību. Bet, es taču nevaru dibināt jaunu reliģiju. Arī personisku ne, jo Dievs ir starp cilvēkiem. Laikam vajadzētu kaut ko palasīt, kas atkal palīdzētu samierināties. Ir cilvēki, kas samierinās, bet neiet pie dievgalda.

Un tad vēl, protams, ir aizdomas, ka rituāls ir tukšs. Man kristietības tēlu sistēma liekas nenormāli kruta, taču konkrētās izpausmes baznīcās - es ilgi centos būt pazemīga, tomēr. Kā arī, priekšstatu paplašināšana un arī atteikšanās no pieņēmumiem ieved bīstamos kārdinājumos.
Varbūt vajadzētu doties uz kādu kontemplatīvās meditācijas skolu. Tādu, kur pieņem lajus. (Ir tik grūti bez seksa.)

Īsi sakot, esmu ceļā uz nākamo līmeni. Varu iekrist arī bedrē, tikai lūdzu, negribu tajā palikt tik ilgi kā pagājušo reizi. "Es ceru ka turpmāko sešdesmit septiņdesmit gadiņu laikā es varētu izveidoties par tīri normālu cilvēku" (c)