|
[08 May 2026|07:30pm] |
Ir tāda tēze, ka mūsdienās no romantiskajiem partneriem tiek sagaidīts pārāk daudz. Neesmu došs, kā es jūtos par terminu "romantiskais partneris", bet ja cilvēki vēlas precēties ar kādu, pret kuru izjūt "romantiskas" jūtas, lai ir "romantiskais partneris". Bet, tātad, par to, kas tiek sagaidīts no partnera.
Varbūt šo fenomenu man šobrīd izgaismo fakts, ka kļūšana par vecāku nav paredzēta mānā nākotnes vīzijā, bet es skaidri atceros, ka mani iepriekš tā īpaši nav mulsinājuši apraksti, pēc kādiem kritērijiem izvēlēties labāko māti saviem nākotnes bērniem. Maz ticams, ka romantisko jūtu mākonī kāds sev prātā sāk pārskaitīt ģenētiskā materiāla čeklisti, bet tas netraucē cilvēkiem pilnīgi nopietni uzturēt šādu naratīvu. Kā jau minēju, iepriekš nebiju iedomājies, ka tas varētu izklausīties kaut kā absurdi. Taču šobrīd, kad iemesls veidot attiecības nav atražošanās, spēja justies labi kopā ar savu parneri ir mana saraksta augšgalā, kamēr potenciāla partnera neauglība saraktā varētu pat nebūt iekļauta.
Tas, savukārt, man liek jaunā gaismā paskatīties uz to, ko nozīmē veidot attiecības ar savu potenciālo bērnu vecāku. Pieņemsim, ka bērnu radīšana varētu būt tāds neatkarīgs mērķis, un šķiet, ka netrūkst cilvēku, kas šādu mērķi spētu sev definēt kā galveno dzīves mērķi. Tādā gadījumā, atgriežoties pie labākā ģenētiskā meteriāla meklējumiem, labākais partneris, ar ko kopā radīt un audzināt bērnus, ļoti bieži nebūtu labākais romantiskais partneris. Tā mēs varam nonākt līdz ļoti sarežģītiem attiecību tīklojumiem, kur tu vari tiekties pēc mīlošiem bērniem, pēc pieņemoša parnera, pēc interesantas dzīves, pēc aizraujoša seksa, un katru no šiem mērķiem varētu mēģināt piepildīt ar citu cilvēku. Vēl nedaudz parokot tieši bērnu tēmu, principā dalītai aizbildniecībai nevajadzētu būt izaicinājumam, ja tu bērnus esi uzstādījis par vienu no saviem dzīves mērķiem, bet visāda citāda veida kopdzīve ar tevis izvēlēto ģenētiski superior parneri nepadodas.
Varbūt var nojaust, es te mazliet ironizēju par dažu cēlu postulātu liekulību, jo reti kad cilvēki vispār ir lietas kursā, ko viņi no dzīves vēlas. For the most of the part, dzīve tiek dzīvota pēc trial and error pricipa. Es gan arī neizslēdzu, ka kolektīvā spēja uz pašrefleksiju kaut kad nākotnē novestu pie daudz labākiem cilvēku savstarpējo attiecību modeļiem, kas mūs kopumā padarītu par laimīgākiem cilvēkiem, nevis (metaforiski) liktu dauzīt galvu pret sienu frustrācijā par to, kāpēc tas, pēc kā tu tik ļoti esi tiecies, patiesībā nav tas, ko tu vēlies.
|
|