2daces' Friends [entries|friends|calendar]
2daces

[ userinfo | livejournal userinfo ]
[ calendar | livejournal calendar ]

[17 Dec 2017|10:35am]

methodrone
Šonakt, man šķiet, es sapņu valstībā sastapu savu animus.

Es biju nokāpusi lejā pagrabstāvā, lai ietu uz toleti, un jau gāju iekšā toletē, kas bija iekšā virtuvē, kad tajā ienāca zēns. Es viņam uzreiz pavēlēju iet prom, jo es eju uz toleti, un viņš uzreiz arī paklausīja un sagumis lēnām šļūca prom. Man spēji palika viņu žēl, un es gāju viņam pakaļ. Viņu panākusi es sapratu, ka viņam ir slikti, ka viņš ir ļoti vājš un knapi vispār var nostāvēt. Es uzreiz viņu paņēmu zem rokas, vedu atpakaļ uz virtuvi un uzmanīgi nosēdināju uz krēsla. Tad es saskatīju, ka viņš ir maigs mileniāļu mixed race zēns, ar skaistiem, izteiktiem sejas vaibstiem un īsiem, pelēki millenial pink matiem. Un tad es redzēju vēl skaidrāk, cik vājš un izsīcis viņš bija. Bet pats kritiskākais skaidrības brīdis bija, kad redzēju viņa kaklu, kas bija nedabiski garš un ļengans, un tievs un izstīdzējis. Viņa galva knapi turējās, un man bija šausmīgi bail, ka ja es viņu neturēšu tad viņš nomirs, jo tāpat bija tikai pie pussamaņas. Es viņu izmisīgi mierināju un prasīju, vai man izsaukt ātro palīdzību, vai tas viņam liktu justies labāk, vai viņš to gribētu. Viņš neko neatbildēja, tikai pussamaņā klanījās ar savu pusmetrīgo, kārno kaklu, un es jutos tizla un bezpalīdzīga.
post comment

[17 Dec 2017|12:06pm]

chimera
Disabled mum critised for spending disability benefits on children's presents

Mum who spend 1500 pounds on 300 Christmas presents hits back at claims she's abusing her children
3 comments|post comment

Pareizas audzināšanas vērotāja piezīmes. [17 Dec 2017|11:38am]

unpy
- Gribu uz Daugavpili! - nedaudz neskaidri, bet ļoti skaļi un pārliecinoši paziņoja apmēram 3,6 gadus vecais jaunskungs, kurš vilcienā sēdēja cieši man aiz muguras. - Gribu uz Daugavpili! Gribu uz Daugavpili! Gribu uz Daugavpili! - un tā reizes simtsešpadsmit. - Paga, - no sarunas ar blakussēdētāju atrāvās, visticamāk, gribošā jaunekļa māte. - Uz Daugavpili mēs brauksim rīt, šodien mēs braucam uz Ogri.
Iestājās ilgi gaidītā pauze, ar muguras smadzenēm varēja just, kā klikšķ un rīb augumā nelielā pasažiera neironu tīkls, pārstrādājot ienākušo informāciju un pārregulējot slēdžus transmiterī. - Gribu uz Ogri! Gribu uz Ogri! Gribu uz Ogri! - topošais funkcionārs bija gana elastīgs.
2 comments|post comment

[17 Dec 2017|11:25am]

iokaste
nesen prātoju, ka mākslinieks ir kā sportists, muzikants, dzejnieks vai kāds cits spēlētājs. un ir pat ļoti labi, ja tu ar to aizraujies jaunībā.
un šorīt kā apstiprinājumu izlasīju čehovā, ka 'daiļrades galvenais elements ir personīgās brīvības sajūta'.
post comment

Marinēti - konservēti citroni [17 Dec 2017|10:58am]
pajautaa
[ll_]
Labrīt,
Vai jūs esat kādā rīgas veikalā manījuši konservētus citronus? Paštaisītam variantam šobrīd ir par vēlu, bet uz visiem veikaliem negribās braukāt. Varbūt ir varianti, kuri ir drošticamākie veikali, kur vērts aizbraukt? Gemoss, gastranoms, sky?
Paldies!
2 comments|post comment

[17 Dec 2017|12:09am]

pajautaa

[katodstars]
Klau, kāds zin kas ir Feisbukā par figņu pārdošanas grupās (latviešu valodā)? Pēdējā laiā esmu pamanījis, ka masveidā zem pārdodamo lietu tēmām ir komentāri "Is this still available?", "Is price negotiable?", "Do you have more photos?" un līdzīgi klišejiski ieraksti no it kā citādi parastiem latviešu cilvēkiem. Cilvēki sainstalējuši liekus pluginus? Nejauši uzspiež uz kāda piedāvāta templeita (kuru neesmu manījis)? Vīruss? Laktozes nepanesamība?
1 comment|post comment

[16 Dec 2017|08:18pm]

methodrone
[ music | Michael Price - The Attachment ]

Man šovakar bija glutonija. Mums darbā bija Ziemassvētku pusdienas, ko gatavoja viens no kolēģiem, un pārējie bija sanesuši arī kūkas. Es pārtraucu savu vegānismu un apēdu treknu, ceptu lasi, un gabaliņus no sešām dažādām šokolādes un marakujas krēmkūkām, panettoni, portugāļu Ziemassvētku kūku, marmora kūku un zemeņu jelly. Vēl arī es pārtraucu nedzeršanu un izdzēru vīnu, alu, portvīnu un saldo portugāļu vīnu, es gribēju būt viena no cilvēkiem.

Par to mīlēšanu un cilvēkiem viss ir taisnība. Bet dažreiz, šādās reizēs es nojaušu (atkal), ka lai arī es teorijā zinu kā mīlēt cilvēkus, praksē es vienkārši esmu nuisance. Mīlēt cilvēkus ir superspēja, kas citiem cilvēkiem ir viena no maņām, bet man tā ir ideja, kam es veltu kailu ticību bez pierādījumiem. Lai arī es mazliet kaut ko smaidīgi tirinos ap viņiem, es zinu, ka es esmu pats neiedvesmojošākais un garlaicīgākais cilvēks ar ko runāt, ar ko būt kopā, jo es esmu nobloķējusi jebkādu pieeju sev, un savā egoismā neesmu spējīga būt ar cilvēku Kopā. Es to zinu, un lūdzu piedodiet mani visi ar kuriem man jebkad ir bijusi 'saskarsme'.

Pēc šīs glutonijas un kārtējās paviršās sociālās tirināšanās, es tik kaismīgi un ar ilgām esmu gatava atgriezties savā atturības un vientulības valstībā.

Jebkura mana doma ir daudz dzīvāka un patiesāka par jebkuru manu izpausmi pasaulē.

Aktīva dzīve ir mans sapnis, bet tāds kuram es nekad nevarētu būt līdzvērtīga. Tas ir parāds, kuru es nekad nespēšu izpirkt un kurš vienmēr man smagi nogulsnēsies sirds pašā vidū.

Bet es to nerakstu rūgti vai histēriski. Kā jau es teicu, es ar ilgām esmu gatava atgriezties savā atturības un vientulības valstībā. Lai kas notiktu, lai cik tuvu es pietuvotos aktīvai dzīvēi, es vienmēr paturu prātā, ka priekš manis tā ir neiespējamība. Un tā arī tur nenokļuvusi, es labprāt griežos atpakaļ un eju atpakaļ savā atturības un vientulības valstībā, es to cienu.

Uzrautiem pleciem, nodurtu galvu, kabatās sabāztām rokām eju pa ielu atpakaļ uz mājām, lai gulētu savā mīļajā tumšajā istabā, kur tuktina vilciens, es tur esmu ar savām domām.

4 comments|post comment

[16 Dec 2017|09:41pm]

sirena
Man ir dažādas ļoti interesantas un, galvenais, ne ar ko nesaistītas atmiņas. es tās nevaru "ielikt" nekādā konkrētā savas dzīves brīdī vai notikumā. Plānoju dažas no tām pierakstīt šeit. Šobrīd pirmā: nakts, silta vasara, kaut kāds mežs, es piedzērusies nevaru pārrāpties pāri sētai, kāpju, rāpjos bet netieku pāri. Tad kaut kāds džeks man palīdz, mēs ejam pa zemes ceļu, virs galvas spīd zvaigznes.
post comment

Nevienam vai gandrīz nevienam nav bijusi tā ideālā bērnība un ģimene [16 Dec 2017|06:50pm]

tethys_
To ir jāsaprot. Cilvēki bieži mēģina sevi nostādīt it kā nabadziņa lomā, aizbildinot savu neizdarību, kompleksus un citas stulbības ar to, ka viņiem bijusi nepilna ģimene, kāds darījis pāri ģimenē vai skolā citi apcēluši, un pirmā darba pieredze bijusi drausmīga, un bērns vispār mazs monstrs. Citiem gan "normāli" bijis tā, ka viņiem ir abi vecāki un četri vecvecāki, un liela, skaista, mīlestības pilna ģimene, kuri vienmēr atbalsta un pieņem. Neviens nekad viņiem nav bērnībā neko nodarījis, ir bijuši daudzi draugi, ar ko mīļas attiecības vēl tagad, skolā viņi ir bijuši mīlēti un ieredzēti kā no skolasbiedriem, tā skolotājiem. Viņi ir labi mācījušies, pabeiguši universitāti, dzīvojot kojās, kur visi viņus mīlēja un nekad netraucēja gulēt, izveidojās attiecības, ar to cilvēku arī apprecējās, dabūja labu darbu, izvēlējās pareizo profesiju, piedzima bērniņš kā mazs saulstariņš, kas nekad neniķojās...
Vai ne? Jā, noteikti tas ir tas "normālais" kā visiem ir bijis. Ko tu neteiksi...
Kā man besī, ka cilvēki šādu modeli pieņem par "normālu" un tad žēlo sevi, gremdējas visādās muļķībās, sapņojot par to, cik daudz būtu paveikuši, ja viņiem būtu bijusi "normāla" ģimene, "normāli" klasesbiedri, "normāli" daudz labu draugu un viss cits tik normāls. Nu nav tas normāli.
Kurš var pateikt, ka viņam ir bijusi tā ideālā, pilnā, laimīgā ģimene? Jā, kādam būs bijusi, bet vai tas nāk komplektā ar to, ka skolā viss bija ideāli, izveidojās ideālas attiecības, nekad neviens pāri nenodarīja, dabūja labu darbu un bērni sadzima tik ideāli... realitāte? Nē! Un tāpēc ir jābeidz sevi žēlot un salīdzināt ar citiem, kuriem noteikti vairumam bija labāk. Nebija gan! Jā, varbūt ir izņēmumi, kuriem tiešām dzīve iedalīja daudz sliktāku vai labāku nekā vidusmēram, bet cilvēki bieži vien sevi pieskaita šiem dzīves pabērniem, lai gan viņiem ir bijis viss pilnīgi NORMĀLI aka tā, kā vidusmēram.
Alkoholiķu ģimenes, ļoti nabadzīgas ģimenes, izsmiekls skolā, izvarošana un seksuāla uzmācība, bērnības traumas, nopietnas veselības problēmas, traģēdijas ģimenē, pašnāvības mēģinājumi, drausmīga sākotnējā darba pieredze, traumatiskas, vardarbīgas attiecības, nepareizi izvēlēta profesija, darbs, kas riebjas, spiedzoši un nepaklausīgi bērni - ja ne viss komplekts, tad ļoti daudz kas no tā ir KATRAM bijis. No malas mēs nezinām, ko cilvēks ir pārdzīvojis.
Man, piemēram, bija gan nepilna ģimene, gan dzērājs tēvs, kas veda mājās citus dzērājus, vecāku šķiršanās 9 gadu vecumā, ekstrēma nabadzība līdz pat badam, skolā izsmiekls par netīrību, kuru es nesapratu, jo man nebija mācīts, kā jākopjas, pazemojumi, jo nebija nekādu skaistu mantu un drēbju, pilnīga sociālā atstumtība, bezcerība, māte, kas, lai gan ļoti rūpējās, tomēr iemācīja to, ka esmu sliktāka par citiem, ka man ir jāstāv malā, ka visi vīrieši ir izmantotāji un mīlestība nepastāv, un grīdas lupatas attieksmi, ka neko sev nedrīkstu prasīt, jo man nekas nepienākas, jo es neesmu tā kā visi, esmu zemāka utt, utt, utt...
Pusaudža gados man bija daži periodiski draugi, bet vienmēr biju dīvainā un atstumtā, mājās mani nosodīja par nemitīgu slimību "tēlošanu" un izsmēja par to, ka man bija fiziski slikti, līdz iedzina tādā bezmiegā, ka vairs vispār negulēju, nedēļām ilgi nespēju aizmigt, bet to slēpu, jo vēl vairāk nosodīs, jo bezmiegs ir "izdomāts", un tad, protams, ja cilvēks nespēj iemigt trīs nedēļas pēc kārtas, ir depresija, kuru māca ārstēt ar saldumiem. Skolā ģību vairākas reizes, divas reizes noģību ceļā uz skolu un beigās neaizgāju, un pēc tam jau vispār negribēju iet uz skolu, jo nenormālā bezmiega un pārdzīvojumu dēļ nespēju ne koncentrēties, ne normāli uzvesties, raustīju valodu, uznāca lēkmes, kurās nespēju ne saprast, ko man saka, ne parunāt, un arī ar to visu man ieteica neiet pie ārsta, jo tas viss esot no "nerviem" it kā tos nevarētu nekā ārstēt. Kad sākās krampji rokās un kājās, nejutīgas rokas, apziņas aptumšošanās un citi tādi prieki, pārstāju vispār celties no gultas, izlikos, ka man viss vienalga, lai nebūtu jāsaka, ka atkal ir ienācis prātā izdomāt, ka man ir slikti.
Tādā stāvoklī dzīvojot nav brīnums, ka trīs reizes mēģināju izbeigt šo vājprātu, kas saucās dzīve, bet nebija īstas apņēmības, tāpēc vienmēr notirlinājos un neko nopietnu sev nepadarīju. Negribēju patiesībā, gribēju vienkārši projām no tā visa izsmiekla un bezcerības, un apvainojumiem mūžīgā tēlošanā. Tikko kā bija iespēja, tā pazudu no mājām, lai gan naudas nebija, darbi bija epizodiski un ar nelielu algu. Vai man bija izvēle? Nebija. Ja es nebūtu ļāvusi par sevi parūpēties, es būtu no bezmiega un pazemojuma sajukusi tā, ka vairs tikai iztapsēta istabiņa.
Vēlāk piedzīvoju gan ņirgāšanos, gan vardarbīgas attiecības, izvarošanu, par ko citi tikai ņirgājās, pāri darījumus no draugiem, nodevību un nežēlīgu spīdzināšanu no tiem, ko mīlēju. Tā arī nekad nespēju nostāties uz savām kājām materiālā ziņā, jo traumatiskie pusaudža gadi bija man pilnīgi sagrāvuši nervu sistēmu, es nekad neesmu spējusi iemigt ātrāk kā pēc 2h un parasti daudz vairāk, turpinot gulēt tik seklā miegā, ka visu dzirdu. Depresija ir bijusi līdz halucinācijām, katapleksijai un novedusi mani pie maniem tagadējiem sirdsdarbības un nervu sistēmas traucējumiem, vēl joprojām man ir mistiskas sāpes dažādās ķermeņa vietās, un tās sāpes dažreiz ir līdz vemšanai un samaņas zudumam. Vēl joprojām es to visu slēpju, cik varu, jo es citādāk nemāku. Esmu pieradusi, ka esmu stulba, jo neesmu stipra un vesela (lai gan reāli tur, protams, korelācijas nav).
Un ko es par to visu saku? Jā, man ir iedalīts zem vidējā, bet nemaz ne tik traki daudz zem vidējā. Arī viss pozitīvais, ko aprakstīt, ir bijis daudz. Ir bijuši cilvēki, kas palīdzējuši, ir bijusi veiksme, ir bijis daudz labā. Es nemēģinu tagad teikt, ka viss, es tāda palikšu vienmēr, un es tāda neesmu palikusi vienmēr. Man nenāk ne prātā pateikt, ka es neko nevaru mainīt vai gremdēties netaisnīguma apziņā. Jā, man ir traumas, bet es pati pie daudz kā esmu vainīga, un te nav runa par upura sindromu. Es tiešām būtu varējusi vairāk savākties un izdarīt drastiskākas izvēles jau senāk nevis tikai pēdējos piecus gadus. Man būtu vajadzējis vairāk sev ticēt, jo to tikai es pati spēju. Tāpēc es ceļu savu dzīvi tagad tā, kā es varu, un arī es, ar visu savu šo bagāžu, varu daudz, un jau daudz esmu izdarījusi.
Es nemaz nedomāju, ka citiem ir bijis daudz vieglāk. Mums visiem ģimene ir iedzinusi kaut kādus kompleksus, mums visiem ir bijis mazāk atbalsta, nekā mēs gribētu, mums visiem ir bijušas traģēdijas un nelaimes, neveiksmīgas sakritības un mēs esam pieņemti tikai par kaut ko, nevis tāpēc, ka mēs esam. Mēs visi būtu gribējuši labāku pagātni, mazāk traumu, vairāk veiksmes, kas radītu pārliecību par sevi.
Kad mēs ejam pa ielu, mēs redzam cilvēkus, kurus vecāki ir situši līdz zilumiem un lauztiem kauliem, dzērāju bērnus, badā augušos, izvarotos, aplaupītos, uz ielas ne par ko piekautos, tos, kuriem ir stāstīts, ka viņi ir mazvērtīgāki, kuriem nav bijis draugu, kuri ir slimi ar smagām vai pat nāvējošām slimībām, par kuriem citi ir ņirgājušies, kuri ir plānojuši, apsvēruši vai pat mēģinājuši izdarīt pašnāvību, kuri ir mēnešus pavadījuši psihenēs, kuru ģimenes locekļi ir gājuši bojās avārijās, kuru radinieki pēc insultiem vai citām problēmām paliek viņiem dārzeņa stāvoklī uz kakla, kuriem ir stāstīts, ka viņi nekad nebūs pietiekami labi, skaisti, veiksmīgi, kuru bērni ir viņus mēģinājuši nosist, kuriem ir bērni invalīdi, kurus viņi paši gribētu nogalināt, lai nav uz kakla, un kuri sevi par šīm domām ienīst, nodotie, krāptie, izmantotie...
Tas ir pilnīgi slimi sevi salīdzināt ar kaut kādu neeksistējošu ideālu, iedomājoties, ka citiem jau nu gan nekas tāds nav dzīvē bijis. Ka tieši tev ir visgrūtāk, ka tieši tev nav bijušas iespējas, ka tev kāds ir kaut ko atņēmis un nekad nevarēsi pats sevi radīt tādu, kāds gribi būt. Tāda ideāla nav, katram ir bijušas kaut kādas nopietnas problēmas, bet atšķirība ir tajā, kā viņi iet tālāk. Neviens cits neies tālāk pāri saviem vecajiem līķiem, radot sevi no jauna, kā vien pats.
Man tiešām besī, ka cilvēki staigā ar to savu sāpi iekšā, un to lolo kā vairogu pret to, kāpēc viņi ir tādi, kā ir, bet uz citiem skatās no tā skatpunkta, ka viņiem jau nu gan ir bijis vieglāk, lai gan neko viņi par to nezina. Tas, ka kāds ir savākts, tiek ar savu dzīvi galā, nečīkst un dara visu, lai pats būtu laimīgs, nenozīmē, ka viņam ir bijis vieglāk. Tas to patiešām nenozīmē.
4 comments|post comment

[16 Dec 2017|04:55pm]

inese_tk
Piparcūku namiņš
1 comment|post comment

Laika vērotāja piezīmes. [16 Dec 2017|04:50pm]

unpy
Nu, neko, varēja taču iegadīties tā, ka šobrīd dzīvotu Murmanskā, kas pati par sevi jau nav patīkamākā vieta dzīvošanai. Nu, jā, un tad kaut kādu dienas gaismu ieraudzītu tikai 10. janvārī. Ja ļoti noveiktos. Uz veselām 23 minūtēm.
4 comments|post comment

[16 Dec 2017|04:38pm]

usne
Abi ar F pieslēdzām veļmašīnu. Kamēr es vienoju kopā kanalizācijas vadus, viņš koda man papēdī un pieprasoši kliedza, lai laiž tuvāk.
post comment

[16 Dec 2017|01:56pm]

melnbaltalapsa
Gribu atkal rakstīt. Skaisti un no sirds.
Pagātne uzjundī. Kāpēc tagad? Un kur pastaigājas mana Mūza?

Auļi un ai, ir noskaņojums. Tas skaistais un senlatviskais. Ilgojos pēc Olaines, Tērvetes. Pēc lina kleitas un apmetņa.

Noskaņojums ir - tikai nezinu kur likties. Gribu tos kalnus gāzt un apgāzt visus priekšstatus, bet netieku uz priekšu. Vai tas ir uz priekšu, ja esmu sakravājusi divus koferus un kaudzes ar kastēm, kurās ir visa mana iedzīve? Un kur es tagad iešu?
post comment

dāvanu idejas [16 Dec 2017|10:16am]

pajautaa

[banderlogs]
Jautājums gudrākiem cibiņiem - kādu dāvanu Jūs ieteiktu dāmai uz 65 gadu jubilē, kurai ļoti patīk visādas nodarbes brīvā dabā un kultūras pasākumi (teātris, opera utt.)? Jubileja liela, dāvankarti vai stikla ezi negribas dāvināt, un citus gadus viņa bija sajūsmā par braucienu haskija pajūgā, tā ka šogad vajadzētu kaut ko tikpat labu.
4 comments|post comment

Viss notiek [16 Dec 2017|04:38am]

tethys_
Trīsdesmitgadnieces krīze ir vismaz atnesusi atpakaļ manu mūzu. To es varu darīt arī veca, neglīta, krunkaina un resna. Rakstniekiem tas nekaitē.
post comment

decembris [16 Dec 2017|01:22am]

inese_tk
[ music | LOW ]

kāpēc ir tā, ka telpā ar apgaismojumu es varu ļoti ātri rakstīt ar datoru vispār neskatoties uz taustiņiem, bet tiklīdz esmu tumsā, kur vienīgais gaismas avots ir datora ekrāns, es sāku blenzt uz rokām, rakstīt kļūdaini un bremzējot?

6 comments|post comment

decembris [15 Dec 2017|11:58pm]

inese_tk
[ music | Jessica Moss ]

"Science has confirmed that those who do more than 39 hours are putting their health at risk. Long work hours erode a person’s mental and physical health, because it leaves less time to eat well and look after themselves properly."

vispār kopš uzrakstīju atlūgumu, darbā jūtos krietni labāk. un, tā kā man ļoti patīk kolektīvs, šodien jau sāku domāt, ka moš pārsteidzos. bet manliekas, liela daļa no tā kāpēc es jūtos labāk, ir tas, ka es zinu, beigu termiņu. un, droši vien arī tas, ka pēdējās dienās ir vairāk "mainījušās dekorācijas", t.i. esmu mazāk monotoni sēdējusi pie datora, bet darījusi kaut kādas citas lietas. piemēram, nokasījusi etiķetes 50 vīna pudelēm un bijusi uz interviju RMM.

4 comments|post comment

Kastītes robežas [15 Dec 2017|11:54pm]

tethys_
Vislielākā problēma cilvēku dzīvē ir nezināt, ko grib. Ir nelaimes un traģēdijas, kur neko nevar darīt vai kur ilgi jācīnās, bet man šķiet, ka problēma - tas ir kaut kas risināms, kaut kas tāds, kas ir jāizprot un jāatrod, kā pavērst visu par labāku. Tāpēc es bieži saku, ka man nav nekādu problēmu, jo man nav nekā tāda liela risināma. Citreiz atkal ir, bet tad, kad nav, tas nenozīmē, ka manā dzīvē viss ir perfekti. Tas vienkārši nozīmē, ka es apzinos lietas, pie kā jāstrādā, un man ir plāns, kā to darīt.
Problēma, kad nezini, ko gribi, ir ļoti nopietna, jo es tā arī līdz šim neesmu sapratusi, kā to risināt. Tā man gadās visai reti. Parasti es ļoti labi zinu, ko gribu, bet šobrīd ir parādījusies tāda sajūta, ka pasaule ir pilna ar lietām, ko es neizbaudu, nedaru, nepielietoju dzīvē, un tās ir lietas, kas man ļoti patiktu un noderētu. Man gribētos pamēģināt kaut ko pilnīgi jaunu, kaut ko nebijušu, citu piegājienu dzīvei, kaut ko galīgi manā dzīvē neeksistējošu, bet problēma tāda, ka tas neeksistē arī manās domās, tāpēc es to nespēju iedomāties.
Ja es zinu, ko es gribu, un es parasti zinu, tad es vismaz esmu virzībā uz tā iegūšanu, bet šobrīd man ir tāda sajūta, ka pasaule ir tik liela un dažāda, bet mana galva tik maza. Es nezinu, ko vēl tādu iedomāties, ko pamēģināt, jo man neienāk prātā nekas ārpus tās manas kastītes.
Kā lai izsit šito ārā? Filmās parasti kāda parasta cilvēka dzīvē ienāk kāds "neparastais", kas atver apvāršņus, no sākuma gandrīz vai aiz rokas velk, pēc tam jau ir kā mentors tajā jaunajā, interesantajā pasaulē, bet man tāda cilvēka nav. Es tāds cilvēks esmu bijusi ļoti daudziem, noteikti vairāk nekā vidusmēram, bet man... nu nav man tāda cilvēka un nebūs. Es neesmu tieva, skaista un ar lielām acīm un kuplām skropstām, kuras plivināt. Gadi arī vairs nav tie, kad tā notiek. Jātiek vien pašai galā, bet man nav plāna, kā iesākt "kaut ko jaunu".
Ko???? Nu KO tieši man darīt un mainīt savā dzīvē???
3 comments|post comment

[15 Dec 2017|11:08pm]

pajautaa

[adele_varbut]
Sveiki! Vai kāds varētu ieteikt labu neirologu? Es gribētu aiziet parunāt par atmiņas, koncentrēšanās spējas un saskarsmes problēmām, kā arī grūtībām orientēties ikdienas situācijās. Lieta ir tāda, ka neviena no šīm problēmām nav ārkārtīgi uzkrītoša, to ievērojamo efektu drīzāk pamanu ilgtermiņā, turklāt vismaz daļa no tām robežojas ar psiholoģiskām problēmām. Es tomēr gribētu uzzināt, vai tām nav kāds fizioloģisks cēlonis, tāpēc gribētu apmeklēt tieši neirologu, tomēr agrāk pie neirologa neesmu gājusi un nedaudz raizējos, vai reakcija nevarētu būt tāda, ka, ja nav ļoti uzkrītošu un nenoliedzamu problēmu ar fiziskām izpausmēm, tad nekas jau nekaiš. Gribētu atrast ārstu, ar kuru var par šo sakarīgi parunāt.
14 comments|post comment

[15 Dec 2017|10:11pm]

quizer
Esmu nolēmis padziļinātāk sākt pētīt Niku Keivu. Viņš man nekad tā īsti nav paticis, un tapēc ir tāda sajūta, ka no viņa daudz ko varētu mācīties. Skatos "One more time with feelings" un tur ir tik daudz visādas iedvesmojošas lietas un arī tāds baigais aprēķina mārketings. Ok, es arī nezinu kā tas tika safilmēts, bet katrā ziņā ir tāda sajū†a, ka ar mani notiek visādas manipulācijas.
5 comments|post comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]