2daces' Friends [entries|friends|calendar]
2daces

[ userinfo | livejournal userinfo ]
[ calendar | livejournal calendar ]

Jautājums smēķētājiem [29 Mar 2024|12:41pm]
pajautaa
[zuzanna]
Vai Latvijā var kaut kur iegādāties Benson and Hedges cigaretes? Ja jā, tad kur.
post comment

[29 Mar 2024|10:47am]
avralavral
Fascinējoša intervija:
https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/cilvekstasti/28.03.2024-vina-ir-neredziga-un-viena-pati-audzina-tris-bernus-saruna-ar-elizi-strazdinu.a548293/

"Mēs kopā skatāmies animācijas filmas, kopā spēlējam galda spēles. Mēs kopā braucam arī uz jūru, tur, protams, es arī piesaistu draugus, paziņas – cilvēku, kas tos bērnus tomēr var pieskatīt. Lai nav tā, ka bērni visu laiku jūtas man piesieti, ka viņiem ir jānāk un visu laiku jāatskaitās: "Mammu, es esmu tur." Arī uz tādiem publiskiem, lieliem pasākumiem es visu laiku cenšos draugu kompāniju pieaicināt, kas tomēr paskatīsies arī ar aci uz tiem bērniem, ko viņi dara, lai dotu viņiem mazliet brīvību arī ārpus mājas. Jo man neliekas pareizi, ka mēs aizbrauktu atpūsties un viņi visu laiku būtu metra attālumā no manis, lai es viņus dzirdu un jūtu. Tas man neliekas pareizi. Bet, jā, mēs braucam uz jūru, mēs piedalāmies pārgājienos, mēs daudz ko īstenībā darām kopā. Ēst taisām kopā."
post comment

[28 Mar 2024|11:55pm]

melnbaltalapsa
Un kura gultā es pamodīšos rīt?
post comment

[28 Mar 2024|07:43pm]

melnbaltalapsa
Un tādos brīžos kā šis - saule spīd un ir tik skaists pavasara sākums - man pietrūkst Tevis. Tik ļoti, ka sāp. Ļoti. Un es jau zinu ko Tu teiksi: Tu jau pati to izvēlējies, aizbēgt aizbēgt projām, norakstīt, padoties..

Jā, jā. Bet es vēlos, lai Tu cīnies. Lai cīnies. Kā es to daru ikdienas.

Vai mums būs vasara?
post comment

[28 Mar 2024|04:19pm]

black_data
So far šis retrīts norit ar mainīgām sekmēm. Ir bijušas labas lietas, bet šobrīd overall situāciju nomāc katastrofāla organizācija. Un ar to es nedomāju nepietiekamu spilvenu skaitu viesnīcas gultā, bet divus major fakapus, neskaitot visādus sīkumus. Kas bēdīgākais, ka šis viss varāja ierakstīties "varēja labāk, bet nebūsim pārāk skarbi", ja lietas tiktu normāli un laicīgi nokomunicētas. Pagaidām atmiņā paliekošākās frāzes ir "sorry, not sorry" un "not my problem".

Pirmais mega fakaps bija pārsteiguma vizīte uz ezotērikas centru, kur baltie ceļotāji meklē feiku garīgumu. Mani tas pārāk netraumēja, jo es esmu pieradis pie šīs publikas, lai gan jāsaka uz sēnēm šīs trīs stundas masveida orgasmēšanas būtu meikojis vairāk sensa. Taču ne visiem ir tādas tolerēšanas spējas, tāpēc šī diena, kas sākās ar "brauksim tukšā dūšā", bija diezgan liels papisiens, un atstāja nospiedumu uz turpmākajām dienām. Bet tad vakar pēc "ļoti labi" organizēta kāpiena vulkānā, kur tika piedrāzti jautājumi, vai cilvēkiem, kam ir bail no augstuma, šis kāpiens būs ok, mūs visus izsēdināja pie kaut kādas tūristu brīvdabas lunaparka, kura ieeju rotāja milzīga civetas kaķa statuja. Kad es jautāju, kāds tieši šeit ir plāns, jo man šī vieta neizskatījās ne pēc rīsu laukiem, ne pēc ūdenskrituma, kas pavirši tika nokomunicēts iepriekšējā vakarā, un neviens man nespēja uz to atbildēt, es atvēru telefonu, un paskatījos, ko par šo vietu saka interneti. Es, protams, rēķinājos, ka ēdināšanas ziņā man būs jāpieņem kompromisi, bet tur es izvilku savu vegāna kārti, paņēmu taksi uz viesnīcu, un aizpisu nahuj. Tagad mēs visdrīzāk esam noleibloti kā divi neapmierināti cilvēki, kas nespiedz aiz sajūsmas par katru instagramējamu foto iespēju, bet sagaida kaut kādu pieaugušu un atbildīgu komunikāciju.
post comment

[28 Mar 2024|12:04am]

n_komentari

[mapats]
Pedofīliem korupcija ir izdevīga(lasot par picērijām), var nedaudz iepiķot(iespējams) un aizlaisties uz žhīduzemi(kā notiek asv), kad pieķer, kā to rabīnu sinagogā ar astoņgadīgu žhīdu puišeli(kā stāsta viņa tēvs) uz locekļa.
19 comments|post comment

[27 Mar 2024|10:50am]

au
vakar biju uz jrt.
lai gan domāju, ka teātris būs pārpucēts un pārāk svaigremontīgs, tā nebija. māja ir jauka, joprojām maza un silta. drusku maldījāmies gan.
un
lai gan domāju, ka hermanis jau sen ir, nu, kā lai tā pieklājīgi pasaka, galvā sapisies, wow, cik izrāde bija laba.

ar pietāti pret grāmatu, ar pietāti pret katru aktieri, ar pietāti pret skatuvi (nekādas scenogrāfijas, daži rekvizīti), vibrējošs transs, trapīgs stāstījums, trupas siltums, blīvums un trauslums.

un man kaut kā ļoti vajadzēja atkal atcerēties, ka viss ir pārejošs, viss ir mirstošs, tikai drusku maģijas paliek.
4 comments|post comment

marts [27 Mar 2024|12:10am]

inese_tk
What Is the Dominant Emotion in 400 Years of Women’s Diaries?
A new anthology identifies frustration as a recurring theme in journals written between 1599 and 2015
1 comment|post comment

[26 Mar 2024|10:44am]

au
arvien biežāk uznāk tādas nospiedošas, bet ne pārāk lielas, bailes un skumjas, ka no šīs pasaules nav iespējams izkāpt.
ceļojot kaut kā likās, ka esam brīvāki, kustīgāki, tas ir perfekts eskeipisms, tomēr tieši ceļojot arī līdz kaulam izjutu, cik pasaule ir maza, un cik mēs ievainojami. un nav tādas vietas, kur paslēpties. ja nu vienīgi opija mākonī, ne.
un ikdienas lēmumi - no "braukt ar riteni garām ru vēstniecībai vai nē" līdz "vai pasūtīt dārgās flīzes vannasistabai" - visu laiku ir tādā kara esamības un tuvākas iespējamības ēnā.

un es redzu to mazo mazo apdzīvojamo zemes daļu, nelielu svītru starp zemi un mākoni, tas taču klaustrofobiski.

vīrs saka, ka varbūt man vienkārši pietrūkst saules.
20 comments|post comment

A.B. [26 Mar 2024|10:22am]

begemots
PHILISTINE, n. One whose mind is the creature of its environment, following the fashion in thought, feeling and sentiment. He is sometimes learned, frequently prosperous, commonly clean and always solemn.
post comment

[25 Mar 2024|10:39pm]

melnbaltalapsa
Kas ir tas, ko es vēlos darīt? Jautāju un jautāju sev. Bet..
Viņš - R. man deva burvīgu atbildi, uzdodot jautājumu pēc jautājuma. " Kur tu jūties vislabāk? Kas tevi iedvesmo? Kāda Tu esi, kad neviens neskatās?"
Un es tagad zinu atbildes.
post comment

[25 Mar 2024|08:51pm]

sirena
Trakajos Barklija maratonos pirmo reizi finišējusi sieviete - Jasmine Paris. Tā iedvesmojos ka noskrēju 5 km.
post comment

[25 Mar 2024|09:44pm]

black_data
Šodien pēc sērfa un kikboksa aizgāju vēl uz sporta dejām. Dažas kustības ir sarežģītākas par citām - tas tā kā nebija pārsteigums. Bet tad mēs mācījāmies deju, ko filmēsim Instagramam. (Don't ask.) Un tur būs kustības pielāgotas dziesmas vārdiem. Un tad ir viena kustība, kur džeki rādīs musīšus, bet meitenes... varēs izvēlēties, vai rādīt mūsīšus, vai kaut ko sievišķīgāku. Man jāsaka, ka man bija grūti saņemties bez ironijas fleksēt dejas laikā, tāpēc izvēlējos kaut ko citu. Arī tverkot es nesākšu, pat ja tam es varu saņemties vieglāk, jo tas ir diezgan grūti. Es nedomāju, ka sievietas are born with it, bet es varu izsekot kaut kādām kustībām līdzi, kokaini viņas atkārtot, bet kad tiek ieslēgts trešais ātrums, es varu tupa raustīties, vai nedarīt neko.

Bet mūsu grupiņā, protams, ir cilvēki, kas pieraduši fleksēt. Es nezinu, vai pārējie nojauš, ka viņu tusiņā ir iezagušies divi spiegi, un mētā ironiskas piezīmes.
post comment

[24 Mar 2024|01:16pm]

iokaste
Kāpēc to Putinu visu laiku uzsver?

Lasīju par Pugačova sacelšanos Urālos 18gs beigās. Tur bija smalki apstāstīta kolonizācijas taktika. Bajāri Maskavā izdomā, ka vajag kolonizēt to un to apgabalu, lai grieztu rebes, līdzsvarotu varas polus utt. Pie stratēģijas piedalās arī garīdzniecība/inteliģence un tirgotāji. Ir zināms pieprasījums no Eiropas - vajag tādas un tādas preces. Caram te nav nekāda teikšana, viņam jāuztur kārtībā struktūra, jātur valsts kase.
Kolonizācijas sākumā ierodas tirgotāji, dod šnabi, uzpērk, glaimo, piešķir titulus, kļūst par stratēģiskiem partneriem utt. Tad ierodas kolonisti, svarīgi, ka daļa ir nekrievi - ukraiņi, tatāri, kazahi utt. Tad ierīko kara bāzi, lai apsargātu tirdzniecības līnijas. Tad kriminalizē nepaklausīgos, pie izdevības uztaisa asinspirti, beigās pazemo ar kādu fiktīvu miera līgumu..

Bet pavadošais naratīvs vienmēr ir šāds - cars ir slikts, cīnieties pret caru. Tas tiek īpaši uzsvērts. Parastie krievi un zaltātiņi ir labie. Tirgotāji un bajāri pavisam labi - tie dod naudu, darba vietas utt.

Arī šobrīd Latvijā notiek okupācija - krievi tikai nebrauc ar tankiem, bet gan Ecolines autobusiem. Katru dienu iebrauc četri lielie autobusi. Domājams, ka 20 gadu laikā šeit būs jaunā Baltkrievija.
1 comment|post comment

marts [24 Mar 2024|10:10am]

inese_tk
[ mood | jāsāk kaut kas darīt ]
[ music | K ar metronomu tinkšķina basu ]

lasot un domājot par Grīnbergu un viņu laika/domubiedru brīnišķīgajiem, aizraujošajiem, nervus kutinošajiem, drosmīgajiem un arī demokrātiju nodevīgajiem piedzīvojumiem, jau kādu laiku atpakaļ aizdomājos par to, ka patiesībā kaut kādu lielu daļu no manas vērtību sistēmas ir veidojusi padomju propaganda. es iemācījos lasīt, jau ļoti maza. bērnudārzā negāju un lasīju visu, kas bija pieejams. protams, man pirka arī jaunāko literatūru, bet daudzas man ļoti mīļas grāmatas, kuras es pārlasīju atkal un atkal bija no manas mammas bērnības (50. un 60. gadi), arī brāļa (mums ir 8 gadus starpība). es lasīju "Greizo spoguļu karaļvalsti" un "Zaļās maskas" un "Katrusīte jau liela" un citas. es sāku iet skolā laikam 1992. gadā un man no visas sirds bija bēdīgi, ka es nevarēšu iet pionieros, jo tādu vairs nav. es biju tik daudz par viņiem lasījusi. viņi bija godīgi un biedriski un draudzīgi. gudri, attapīgi, fiziski izveicīgi. aizstāvēja vājākos, palīdzēja veciem cilvēkiem, sargāja dabu. viņi kopā, draudzīgā pulkā nodarbojās gan ar izklaidējošām un priecīgām lietām, gan nopietnām un izaicinošām, kas prasa drosmi un tālredzību. viņi godīgi atzina savas kļūdas un viens otru atbalstīja. kāpēc gan lai bērnam negribētos kaut kam tādam līdzināties un iekļauties tādā pulkā? vecākiem manas bēdas par pionieru neesamību likās uzjautrinošas. es it kā arī zināju, ka padomju savienība ir slikti. mana mīļā Ulmaņlaiku vecmāmiņa diezgan atklāti ienīda krievus un stāstīja stāstus par viņu zvērībām no savas jaunības, kā arī mācīja savā bērnībā aktuālās morālās vērtības (godīgums un vecāku godāšana un čaklums). no manis netika slēptas mammas ģimenē notikušās izsūtīšanas. bet bērna prātā ir visai grūti salikt kopā šo informāciju ar to, ko var lasīt padomju propagandas bērnu literatūrā.
vērojot aktuālos notikumus mūsdienu politiskajā skatuvē un skatoties youtube video, kuros parastiem Krievijas iedzīvotājiem tiek uzdoti dažādi jautājumi, es regulāri uzmetu aci plauktam ar bērnu grāmatām un domāju, ka vienreiz jāsaņemas un jāizlidina visas tās Katrusītes makulatūrā. neesmu vēl saņēmusies, gan tāpēc, ka tas ir pats augšējais plaukts - tur tad jākāpelē un jācīnās ar sen neslaucītiem putekļiem, gan tāpēc, ka es grāmatas un to varoņus vienmēr esmu uztvērusi (un izmantojusi) kā savus draugus. Katrusīte bērnībā bija mana draudzene. nav viegli viņu tā vienkārši iemest miskastē.
atgriežoties pie skolas, kurā es sāku iet tajā, laikam, 1992. gadā - nebija jau tā, ka neatkarības atgūšana notiktu vienā acumirklī. mums joprojām bija, vismaz daļa, padomju laikā izdotas mācību grāmatas, un, kas šķiet vēl svarīgāk - padomju laikā ražotas skolotājas un skolotāji. man, protams, neviens to nelika mācīties, bet es joprojām atceros pantiņu no, šķiet, ka mūzikas mācību grāmatas:
atausis saulains aprīļa rīts
liekas pats ļeņins soļo mums līdz
viņam pie volgas šūpulis kārts
pasaulē dzīvo ļeņina vārds
protams bez bērnu un mācību literatūras bija jau arī televīzija, ar ierastajiem krievu kanāliem un padomju filmām un multenēm. bet tas paliek pārāk plaši šī ieraksta ietvaram. šajā jautājumā šobrīd neiedziļināšos
diezgan daudz par šo runājām čatojām viņdien ar Briedi. tā bija ļoti interesanta saruna. piemēram, ka Ziedoņa 80. gadu ābece tolaik šķitusi brīva, bet to skatoties tagad var redzēt nodevu, kura šķiet nevajadzīgi liela.
atkal pie padomju propagandas morālās stājas un vērtību sistēmas atgriezāmies vakar sarunā ar K. braucām mājās no Rīgas un kaut ko runājām par ideālismu un nokonformismu. K runāja par to, ka mēs (mūsu paaudze?) to kaut kā saprot, bet ar jaunākiem cilvēkiem, piemēram, KVFR kolēģiem vai K grupas (ne Tesas) biedriem tas ir problemātiski. ka viņiem nav kaut kāda vārdos grūti aprakstāma (ideālisma?) faila. K likās, ka tas ir tāpēc, ka mums ir hardcore/diy kultūras saknes. es gan nezinu cik ļoti man tādas ir, manliekas, es šai subkultūrai esmu tomēr pieskārusies tā ļoti margināli un drīzāk jau ar attālinātu, pētniecisku skatu (rakstot bakalaura darbu). es teicu, ka varbūt mēs vienkārši esam nerealizējušies pionieri. galu galā nonkonformistiska un ideālistiska cīņa idejas vārdā ir gan padomju, gan mūsdienu Krievijas propagandas naratīva pamatā. tas bija pamatā visai manu vecvecāku Grīnbergu dzīvei. skaidrs, ka manā un K gadījumā mēs piedzimām vienā, bet uzaugām citā iekārtā un sistēmā, bet pirmās sistēmas struktūras, droši vien tur pašā apakšā neredzamas, nepjaustas un neievērotas tomēr ietekmē un nosaka veidu kā mēs domājam un rīkojamies. mēs piedzimām PSRS, bet tomēr tik ļoti tās pēdējā brīdī, lai būtu pārāk mazi, lai paspētu reāli uz savas ādas izbaudīt to, kā patiesās izpausmes atšķiras no tā, kas rakstīts grāmatās. mans brālis, piemēram, paspēja. viņš piedzima 1977. gadā, paspēja drusku pabūt pionieros un izjust kāds tas ir bulšits un neatbilst propogandas grāmatām. es īsti nē. ja nu vien dažu skolotāju liekulīgajā skolēnu audzināšanas stilā.
domājot par šo visu, mūsdienu Krievijas nākotne liekas ļoti, ļoti, ļoti drūma un bezcerīga. un vakar, piemēram, dzirdēju ziņu sižetu, par to, ka Latvijā var iegādāties krievu jauniešu propagandas seriāla čipsus (tiekot izķerti) un ielās intervētie jaunieši nesaskata tur nekādu problēmu. foršs seriks esot, praktiski visi klasesbiedri skatoties.

runājot par Grīnbergiem - iepriekšējā ierakstā minētā Marianna Ozoliņa, kura redzama fotoattēlā no Nicas un, kura kopā ar Alīnu darbojās Dunkanu darbnīcā, mūža nogalē visai atklāti (atbilstoši 1989. gadam) izteicās par vilšanos iekārtā, par kuras ideāliem cīnījusies. man, protams, patiktu, ja es varētu lasīt tādas intervijas arī ar saviem vecvecākiem. bet nevaru. un viss, kas ar viņiem saistīts sastāv no vienas puses - no ļoti cietām, taisnām, asām, spilgti sarkanām līnijām, no otras puses - šo līniju starpas ir aizpildītas ar tādu biezu, mīkstu, blīvu muklāju, kurš zem gājām līgojas un ir staigns un sevī slēpj, iespējams nekad neatrodamas atbildes uz ļoti, ļoti daudziem jautājumiem.

tāpat lasot Grīnbergu un viņa laika/domubiedru atmiņas, tai skaitā [info]basta dāvāto "Čekas šofera atmiņas", kopumā tas, ka tie cilvēki nonāca tur, kur nonāca un darīja, to ko darīja liekas visai likumsakarīgi. rodas sajūta, ka pret sabiedrības grupu, kuru viņi pārstāv toreiz izturējās kaut kā zināmā mērā līdzīgi, kā mēs šodien izturamies pret vietējiem krievvalodīgajiem. viņi dzīvoja citā informācijas telpā, kurā tika ievilkt apzināti no šīs informācijas telpas radītājas varas. un tas, kas viņu informācijas telpā nonāk no pamatpasaules, jeb normālās pasaules viņiem tikai apliecina, ka tā informācijas telpa, kurā viņi dzīvo ir pareizāka, labāka, skaistāka, morāli tīrāka un augstvērtīgāka (es kaut kad iepostēšu fragmentus no Alīnas atmiņām par piedzīvoto cietumā kā politieslodzītajai). manai Latvijas laukos plaukstošajai un zeļošajai un Ulmani mīlošajai (mīlēt mācītajai) mammas mammai tādi Grīnbergi un viņu savādās aktivitātes likās marginālas un nesaprotamas. bet rezultātā Ulmanis pazuda, Grīnbergi palika. man tiešām liekas (un jo īpaši, kopš pirms pāris gadiem paviesojos dažās krievu skolās), ka ar savu attiekmi pret krievvalodīgajiem pēc neatkarības atgūšanas, mēs esam ļoti sašāvuši sev kājās. propagandas ietekme ir patiesi neaptverama visdziļākajos psihes līmeņos.

5 comments|post comment

[24 Mar 2024|08:51am]

martcore
dīvainību, protams, dafiga
bet melnajos gulbjos tā arī jābūt, kopā ar daudzām sazvērestības teorijām

lūk, kādi jautājumi parādas. igil-k ir kaut kāda igil hierarhiska struktūra vai arī pati par sevi? kādas ir tās attiecības ar talibaniešiem afganistānā? vai igil vienmēr uzņemas atbildību par saviem teraktiem?
vot, sāksim kaut kur no turienes
5 comments|post comment

marts [23 Mar 2024|10:42pm]

inese_tk
es tik te rakstu melanholisku Grīnbergu spamu, bet īstajā dzīvē viskautkas notiek un tas ir tik intense, ka negribas tajā intensitātē kavēties un vēl par to rakstīt. nav, tā, ka akurāt slikti, vienkārši tāds ļoti blīvs periods.

šajā sakarībā likās interesants pagājšnakts sapnis. detaļās neiedziļināšos, jo kuram gan tās interesē, bet bija jābēg no slepkavas. tāda kankaraina, urlīga vīrieša, kas likās truli ļauns un vispār bez apziņas. pirmajā reizē izbēgām, bet tad viņš mūs atkal atrada un lauzās iekšā telpā un nebija vairs iespējams noturēt durvis un viņš jau nāca iekšā. likās, nu viss cauri ir, bet tad es sāku domāt - hmm, bet šis taču ir mans sapnis. es pieskāros viņam ar roku un sirsnīgā, līdzjūtīgā balsī sacīju - kas Tev noticis? vai var Tev kaut kā palīdzēt? vīrietis atkāpās pāris soļus atpakaļ un vienkārši izgaisa.
varbūt tā bija persona, kas pirms pāris mēnešiem noslepkavoja rūķi. t.i. man pirms pāris mēnešiem bija sapnis, kurā tumsā skrēju pa tramvaja sliedēm un aiz kaut kā aizķēros - pacēlu to, aiz kā aizķēros un izrādījās, ka tā ir nocirsta rūķa galva.
post comment

[23 Mar 2024|11:19am]

black_data
Man teica, ka Didriksone liekot drona video no rīsu laukiem. So, we are safe.
post comment

marts [22 Mar 2024|07:36pm]

inese_tk
[ mood | ļoti noguru ]
[ music | lietus un vējš sitas logā ]

čats ar Briedi mani iedvesmoja mazliet vairāk iedziļināties šajā fotogrāfijā
pirmā tātad Alīna, par otro apjēdzu, kas ir domāts ar J. Griķis Grīziņš - Vārnu ielas republikas autors taču. bet Marianna Ozoliņa arī ir strādājusi pie Raimonda Dunkana un izrādās rakstījusi arī kaut kādas atmiņas par Francijas laiku. periodikā ir atsauce uz RMM krājumu. jau uzrakstīju krājuma glabātājai epastiņu. varbūt beidzot būs kaut kas vairāk par Alīnas Francijas posmu.
turpinot par fotogrāfiju - pagaidām nav vairāk skaidrības par dāmu rūtainajā kleitā vārdā Irma un dāmu - pēdējo no kreisās puses. otrs kungs ir Emīls Sudmalis - viens no iepriekšminētā izdevuma Informators aizsācējiem. izrādās arī darbojies pie Dunkaniem. vispār rodas iespaids, ka Dunkanu darbnīca čum un mudž no latviešiem. jaunās izstādes Beļcovas muzejā kuratore gan zināja tikai par Aiju Bertrāni.
____________________

Savās atmiņās LLA pasniedzēja Marianna Ozoliņa stāsta: «Atkal sastapu Griķi 1926. g., šoreiz Francijā. Pirmo reizi 1926. g. vasarā Nicā, kur tai laikā strādāju kādā lietišķās mākslas darbnīcā. J. Griķis, dabūjis zināt, ka Nicā dzīvo un strādā vairāki rīdzinieki, atbrauca uz Nicu pavadīt savas d vnedēļu brīvdienas. No pazīstamiem latviešu sabiedriskiem darbiniekiem Nicā tai laikā uzturējās Emīls Sudmalis un darba studente Alīna Vilde, bez šiem vēl arī citi jaunieši. Visu brīvo laiku mūsu bariņš pavadīja, klaiņojot pa kalniem. J. Griķis bija nenogurstošs tūrists. Daž<ārt sestdienas vakaros pirms likšanās uz auss vīnudārzu sargu pamestajās salmu būdās ilgi sēdējām uz kraujām virs tālās jūras. Griķis lasīja savas dzejas...
(..)
Pēc atgriešanās Latvijā Grīziņš dzīvo pie brāļa Eduarda Cēsīs, tad kopš 1931. gada oktobra ārstējas Sarkankalna psihiatriskajā slimnīcā. Dažus gadus viņu ārstē Dr.mcd. Jānis Vilde, panāk īslaicīgu atlabšanu, bet pilnīga atveseļošanās vairs nav iespējama, jo slimība ļoti smaga — šizofrēnijas katatoniskā forma, un tās efektīvi ārstēšanas paņēmieni tolaik nebija atklāti. Par Jāņa Grīziņa nāves cēloni ir trīs versijas. J. Vilde stāsta, ka Grīziņu kopā ar citiem smagi slimajiem 1941. gada 27. jūnijā vācieši aizveduši uz Biķernieku mežu, kur nošauts un apglabāts masu kapos. Alīna Grīnberga raksta, ka vācu okupācijas laikā viņš noindēts slimnīcā. J. Ozols «Latviešu literatūras vēstures» 5. sējumā, pamatojoties uz Rīgas Civilstāvokļa aktu reģistrācijas biroja ziņām, raksta, ka Grīziņš miris ar tuberkulozi.
/JĀNIS GRĪZIŅŠ FRANCIJĀ
1969.07.01 Karogs
RITA BEBRE/

A. Vilde-Grīnberga un M. Ozoliņa, kas tolaik uzturējušās Nicā Raimonda Dunkana mākslas darbnīcā, atceras, ka vispirms acis dūrušies Grīzina trūcīgie dzīves apstākļi. Universitātes pabalsts bijis mazs. 1927. gada ziemā saslimis un tā vairs nav atspirdzis, pastiprinājusies depresija, vajāšanas mānija. Tikai šodien var teikt, ka šim GrTzina aizdomīgumam ir bijis pamats nelegālajās organizācijās bija ielavījušies provokatori. Stiglica politiskās pārvaldes aģentūra savus uzmanāmos neizlaida no acīm arī ārpus Latvijas.
/Vēlreiz par Jāni Grīziņu! Ko zinām?
1989.08.05 Literatūra un Māksla
LĪVZEMNIEKS, VIKTORS/

darbojās žurnāla «Vienība» redakcijā (1925) un tika izvirzīts strādnieku sarakstā par Saeimas deputāta kandidātu. Kad sākās komunistiskā saraksta kandidātu vajāšana, Sudmalis emigrēja uz Franciju. No turienes viņš sūtīja Latvijas kreisajai periodikai pa dzejolim*, pa aprakstam, bet reiz pat kopā ar Aisedoras Dunkanes baleta trupu ieradās Latvijā un piedalījās dažās viesizrādēs provincē, gan tikai statista lomā, baltā togā tērpies (par ko ļoti kaunējās).
/Emīls Sudmalis
1968.07.01 Karogs
JŪLIJS ĶIPERS/

*te būs viens dzejolis, bet te vēl viens

post comment

[22 Mar 2024|07:39pm]

melnbaltalapsa
Satiku Ingu, satiku Dž. Dž., satiku Agnesi, satiku Laumu, satiku Ediju, satiku Dārtu, satiku Kristīni, satiku Viju, satiku Leldi. Visi sabiedrībā pazīstami.

Fotogrāfs teica, ka esot skaista kā bilde. Tad arī viss. Mans enerģijas lādiņš ir uzlādēts kādam brīdim.
Paldies Marijai un Alisei, kas mani saveda vienā telpā ar Ingu un šo skaisto gaismu, ko viņa izstaro.
post comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]