100's Journal

3:14am: cik "vienkārša" ir dzīve, kad vairāk par visu visu visu citu gribas svērt par 58 kg mazāk kā pašlaik.
es sarēķināju šo skaitli un pārbijos.
es gan stipri sabīstos arī katru reizi, kad ieraugu sevi spogulī. nopietni.
ja vien nedomāju par izskatu, es iekšēji jūtos nu ne vairāk kā 70kg. nu nemaz nesaskan tas, ko es redzu, un tas kā jūtos.
visu citu, ko tā pa tiešām gribu, es sasniedzu.
bet ar šo cīnos jau 12 gadus un situācija nekad nav bijusi tik bezcerīga.
es laiku pa laikam iekšēji piktojos par to, ka esmu pārāk gudra un pārāk vēl kaut kāda lai saslimtu ar anoreksiju. bet nu mans vadzis ir pilns.
es gribu sākt ar pierādījumu sev, ka mani kg var iet arī mazumā.
es gribu arī pa dienu atcerēties savas apņemšanās.
es gribu, lai man beidzot izdodas, lai pietiek spēka un koncentrēšanās.
es gribu ne tikai gribēt, bet arī darīt
kustēties. lai ļum. cerams vēlāk baudīšu, kā ir kaulainam būt.
viss. notievēt kopš šī brīža ir mans mērķis nr. viens. 1. 1!!! karjera u.c. lai pagaida un ir mierīgā fonā. prioritātes, lai darbojas prioritātes.

7:59am: šodien ir ūdens diena un es pat no rīta par to atcerējos. progress.

9:42pm: buldogs šodien bija pie lecīgā adatu onkuļa.
pus kilograms nācis klāt, nevis gājis nost.
loģiski. jo neievēroju taču nevienu viņa noteikumu.

bet gribas saņemties un noticēt, ka man var izdoties.
agrāk laiku pa laikam sapirkos nenormālu pārtiku, pārēdos ar domu, ka tā ir pēdējā reize. protams, ka sekoja arī nākamā un nākamā.

bet šoreiz kaut kā ir arī nedaudz spēka. es izdarīju to,kas prātā kā grēks sēdēja jau pus gadu. aizbraucu uz McDrive, nopirku BigMac. jau citur, mašīnā sēžot, visu apēdu. pārēdos, protams, jo pirms un pēc tam sekoja Narvesen nopirktās kartupeļu plāksnītes, miks un snickers. sajūta bija kā kaujamai, pārbarotai zosij.

bet rīt ir atslodze. visu dienu uz ūdens. man izdosies man izdosies man izdosies.

6:04pm: hello, my name is bulldog

9:13pm: ā, man ir jāizdomā, cikos ēdīšu un pie tā arī jāturās
tātad, brokastis 9
2.brokastis 12
pusdienas 15
vakariņas 20

9:04pm: paēdu. pirmo reizi, mēģinot ievērot vīreļa ieteikumus.
patiesībā ēdu arī pirmo reizi kopš sestdienas pusdienu vārītā puķkāposta.
tātad.

saldētie dārzeņi, atkausēti uz pannas ūdenī un pavisam nedaudz eļļā.
2 tējk. majonēzes (nespēju vēl atturēties)
vārīta ola ar tējkaroti majonēzes.
kliju maizīte ar biezpienu vidū.

kopumā vērtējot, pieēdos kā cūka, bet pašlaik ir patīkama sāta sajūta, kas arī bija jāpanāk.
pirms tam katru ausī iesprausto bumbiņu cītīgi masēju minūti.
nu kaut kā tā.
te galvenā doma ir ēst 4x dienā un pa vidu - neko. tikai padzerties.
gan jau ka 6 nedēļas būs ok.

bet uzreiz jau jāsāk domāt, ko darīt pēc tām 6 nedēļām, lai nomestais svars (es ticu, ka kritīsies) nenāk atpakaļ. būs laikam pie visparastākā endokrinologa jāaiziet un kaut kā tas viss jākombinē.

bail bišķiņ no vilšanās, bet gan jau, ka man izdosies..

5:54pm: biju pie durstītāja. īstenībā jau šaubīgs kantoris, šaubīgs onka, kas sevi sauc par "profesora asistentu".
nedaudz lecīgs, pārāk pašpārliecināts.
naudu prasa skaidrā, bez čeka ["ja jums nav pretenziju"].
nu, neko.
bet tā kā man ir pašiedvesma un harmonijas sajūta, iešu to kursu.
baigi sāp īstenībā, kad tās adatas dur. viena arī ļoti sāpīgi izkrita, kad mēģināju pakasīt degunu.
bet tā jau neko. tāda jauka chill out pusstunda ar apskaidrotām domām. ja blakus kambarītī tante skaļi nekrāktu, būtu pārāk laba atpūta un relaksācija.

pēc viņu svariem sveru 99,6 kg. prieks dzirdēt, protams, vēl lielāks prieks būt pirmajā, ne otrajā simtā.
bet nu tas ir relatīvi. lielāka iespēja, protams, ka mani svari ir nepareizi, bet arī viņējie var nebūt precīzi. tāpēc turēšos vien pie saviem 103 un labprāt skatīšos, kā tie krītas.

2:34pm: tikko ieraudzīju vienu samērā svaigu bildi, kurā esmu arī es. izskatos pēc big mama, bet not the worst big mama.

1:52pm: nu tā, viss, nepamet mani domas par slaidumu.
par to, kā tas būs.
reizē ir ļoti bail. bērnībā man mācīja nedomāt un nerunāt par to, ko gribi, citādi var nepiepildīties.
vairs tā nedaru, tomēr no neveiksmes baidos.

šodien pat eju uz adatu terapiju. sākumā uz konsultāciju, gan jau, ka arī uz pašu durstīšanu piekritīšu.
naudiņu sameklēju. jāpamēģina. ja nepalikšu tievāka, vismaz varbūt kaut kas cits organismā sakārtosies.

rīt eju pie tradicionālā svara speciālista. miksēšu abus, tad jau redzēs, kas sanāks.
man ir sajūta, ka viss atkarīgs no manis pašas, vien nepieciešama neliela speciālista virsvadība un palīdzība.
gribugribugribu!!!

2:30am: njā, sadomājos par veiksmīgu notievēšanu.
jau esmu pierakstījusies pie tradicionālā svara speciālista.
bet izlēmu pierakstīties arī pie dr. plēpja. adatu terapija.
beidzot man no tās (izraisītajām sāpēm) nav bail.
ir vērts pamēģināt.
kā māca ārzemēs pacientiem - jāuzraksta savs jautājumu špikeris, lai pie katra no ārstiem neaizmirstas neko paprasīt.

šiverējot pa māju, neapzināti iedomājos, kā būtu, ja man veiksmīgi izdotos zaudēt svaru.
kā es pati mainītos. kā es pasākumos ārdītos, kā vecos labos laikos. kā es nesagruzītos vakara gaitā, par savu izskatu fonā visam domājot.
kā es izskatītos labi un citi būtu pārsteigti.
kā es būtu pārliecinātāka par sevi.

11:19pm: protams, es sāku ilgoties pēc attiecībām. pēc kāda, kas stingri, stingri sažmiedz un samīļo, kas atceras, kas ievēro, kas sniedz baudu.
reāli domājot, es nemaz neesmu tam gatava. es esmu grūti mīlama. arī iekšēji man ir jāmainās. es to varu. ? !

11:02pm: joprojām 103
es beidzot aktīvi atpūšos, izraujos no ikdienas dažādās kompānijās. bet jūtos liela un resna, visur.
kad tā apskatās apkārt, tāda esmu praktiski vienīgā. acīmredzot gandrīz visi nesamērīgi resnie pārsvarā sēž mājās un es viņus ļoti labi saprotu.
manī, zem tauku slāņiem, mīt sieviete, dāma, kaut kas no femme fatale. esmu garastāvokļa cilvēks ar radošu pieeju. eju, piemēram, pa ielu, ar labu sajūtu, cēlu stāju. un tad ieraugu sevi spogulī. nu nav nekādi arēji redzams tas, kā iekšēji jūtos.
ir jācīnās.
vienalga, riju vai neēdu, vai veselīgi ēdu, svars ieklemmējies uz 103-104. pretīgi!!!
apjomi (tūska) acīmredzot joprojām gan palielinās, jo parādās strijas uz augšdelmiem un vēdera lejasdaļā. kā briesmīgas, sarkanas rētas. ir man tām paredzēts krēmiņš, bet diendienā neatceros uzsmērēt. tāpat visas nepazudīs, tāpat, ja nu kādreiz izdosies notievēt, uz ķermeņa saglabāsies gaišas, izbalējušas strijas kā rētas, nospiedums pēc šīs ilgās cīņas.
jāatrod vēlreiz tā melnbaltā foto, kas uzņemta manā bērnībā, kad gadi bija 6-7. tumšiem matiem, kaulaina un ļoti smuka maza meitene. nekad tā nebūs vairs.

nākamnedēļ došos pie speciālista pēc padoma. ir taču jābūt kādam veidam, kā tik ar šiem 54 kg galā. galu galā, ne tikai vizuāli tās ir šausmas, tās ir šausmas arī manai veselībai, kas, pagaidām, paldiesdievam, joprojām neko daudz neliek par sevi manīt.
pazīstama ārste gan man teica, ka no šiem kg es noteikti nevarēšu tikt vaļā, ka neesu jau noēdusies, hormoni esot pie vainas. var gadīties, esot neliela iespēja, ka pēc dzemdībām hormoni sakārtošoties un svars kritīšoties.
bet taču, lai līdz dzemdībām tiktu, ir otrā puse jāatrod. jā, protams, ir resnuļu veiksmes stāsti ar laimīgajām dzīvēm, bet nu es tā negribu. tā, šie 103 kg, tā neesmu es. ja manī iekšā ir absolūta gaumes personība, ar skaidrību par stilu un skaistumu. tādu, kas nav apvienojams ar manu ārieni.
es mīlu sevi, tieši tāpeč gribu mainīties.

agrāk uzspraudu sev nenormālus mērķus. bet tagad saņemos, kļūstu harmoniskāka. dodu sev gadu laika. 150 g dienā taču ir veselībai ļoti, ļoti pieņemami. nākamziem vajadzētu saņemties un sākt ārdīties uz kalna.
rudenī/pavasarī velo.
vasarā jākļūst atkal pēc daudzu gadu pārtraukuma par nāru. ūdens savulaik 100% bija mana stihija. joprojām ir, dziļi, dziļi sevī.

var jau būt, ka ārsts godīgi pateiks, ka nav manas izredzes lielas. taču var tādā gadījumā mēģināt padarīt savu ķermeni stingru, lai tas paliek liels.

gribu, tik ļoti gribu. jau 11 gadus. man sāk nepietikt spēka un ticības.

8:49pm: 104
joprojām 104.
tiesa gan, ir aizdomas par mr tūsku, kas parasti dod kādus 2 kg. bet nu vienalga.
labā ziņa ir tāda, ka jau ļoti sen neesmu pārēdusies. neēdu līdz galam veselīgi, reizēm pārāk daudz, bet tomēr ir progress.
pat restorānā atstāju šķīvī gandrīz pusi, ko nevarēju apēst
nedēļas laikā tikai vienu reizi nopirku saldo krēmu un arī tikai divās reizēs izriju.
progresiņš.
vajadzētu vēl saņemties vingrot, no rīta iet uz darbu 7, nevis 3 kvartālus.
un sākt ēst veselīgi.
tad jau nākamais posms būs tievēšanu veicinošs, kad sadedzina vairāk kā apēd.

2:08am: es, protams, vakarā biju ļoti "aizņemta", tāpēc drēbes mazgāties ieliku tikai ap pusnakti.
tagad, gaidot, kad tās izmazgāsies es.... PAVINGROJU!
tas tiešām ir kas nebijis, vairākus mēnešus nebijis.
tiesa gan, tad man beidzot ar dienas nokavēšanos sāka gribēties vemt. bet sāp vēders, pms un tā - it kā izskaidrojami.
pavingroju tikai nedaudz, kādas minūtes 20.
atcerējos vingrojumus, ko man muskulatūras nostiprināšanai mācīja privātajās nodarbībās rehabilitācijas laikā.
toreiz gan svēru kādus 80kg.
tāpēc tagad šur tur riepas spiež.
bet es vēl varu pakustēties!
un patīk.

mans ideideideālais plāns būtu turpmāk vingrot no rītiem pirms dušas. un uz darbu garāku gabalu iet ar kājām. kas to lai zina, varbūt pat pamazām izdosies.

11:11pm: no divām trifeļu konfektēm gan nespēju atteikties, bet nu bija tas arī baudas mirklis.
tagad krāmēju ārā no skapja drēbes, ko varētu iedot mammai līdzi braucienā. man ir apmēram 5 variācijas, ko varu vilkt. viss pārējais kvantums ir drēbes, kas neder.
liela daļa nopirkta jau nedaudz spiedīgas, ar domu - saņemšos, notievēšu nedaudz un tad vilkšu.
bet process notiek tieši pretējais jau gadu gadiem.
tāpēc tagad dīvāns ir apkrauts ar visādām tīri smukām drēbēm. mamma priecāsies.
viņa ir daudz tievāka par mani, bet arī nedaudz ar lieko svaru.
kad es tā varēšu priecāties par derošām drēbēm?

8:26pm: progress
forši, pirms pāris stundām nolēmu saņemties.
un sākt pavisam mierīgi - neēst saldumus un neēst pēc 20:30 (18 ar manu dzīvesstilu ir neiespējami).
par katru kārtīgi pavadīto dienu - 1Ls nākotnes "tievo" drēbju kontā.

un progress ir tāds, ka šodien vakariņās (jau 18:30!) iekārojās baltmaizveidīgas kūkas gabals. ieliku mutē, saviebos, atvainojos un izmetu miskastē. jā, tā nav cieņa pret ēdienu bet pamazām radusies cieņa pret sevi ;)

6:17pm: tās mežonīgās strijas man vienmēr būs atgādinājums par šiem gadiem, kad centos tik ar sevi galā. es ticu tam, ka kilogrami mani pametīs.
pretstriju līdzekļiem gan neticu, lai gan pašlaik tos lietoju. un, ja arī šīs, svaigās, pazudīs, vēl jau ir ziloņkaula baltās. un lai ir, no pagātnes taču neaizbēgt.

11:18am: izrādās, nav nemaz tik traki. par vakardienas šausmām liecina vairs tikai picu kastes. pat svari rāda ierastos maksimālos 103kg, no kuriem, šķiet, vienu tūlīt dabīgā veidā atstāšu tualetē.

bet never never never never again.

12:48am: pašlaik man vairāk kā jebkad agrāk ir žēl, ka es nemāku sev izraisīt vemšanu. un kārtējo reizi mocīties ar pirkstu vai karoti mutē vai ūdens dzeršanu es nespēju - gan tāpēc, ka nekad nav palīdzējis, gan tāpēc, ka man sevis ir pārāk žēl.

12:23am: pārēšanās turpinās
protams, pēc paciņas aprītu vafeļu, ceptu dārzeņu pannas un 5h miega dienas vidū man vēl vajadzēja ĒST.
filmās tik kārdinoši tiek ēsts neveselīgs piegādāts ēdiens, ka man arī sagribējās. sākās viss ar vēlmi pēc hamburgera un slinkumu pēc tāda braukt. chicko chicken jau sastādīju milzīgu pasūtījuma sarakstu. siekalas mutē jau nespēja sagaidīt. izrādījās, ka pasūtījumam ir jau par vēlu.
mēģināju atmest domu.
bet tomēr pasūtīju chilli picā 2 normālās picas un biezpiena desertu (jap, kopā 8Ls).
reizē gandrīz miru no kauna - man šķiet nenormāli pasūtīt uz mājām ēdienu, ja nav nekāda pasākuma, ja esmu viena, neesmu slima. un resna esmu. un paēdusi.
nepacietīgi gaidīju, gribējās lai ātrāk paiet tā norēķināšanās lieta.
piegādātājs ļoti seksīgs un nenormāli nervozs. ja es būtu mega seksbumba, būtu droša, ka viņam stresiņš no tā, cik ļoti mani grib. bet tā kā neesmu seksbumba, tikai bumba, tad... stress viņam bija no kaut kā cita.
bet nav tik traks tas mirklis. varbūt, ja piegādātājs būtu par sevi pārliecināts vai pat lecīgs, justos švakāk. bet katrā ziņā tas nebija daudz briesmīgāk par mirkli, kad ginekologs šmakarē ar spoguli Tavas iekšas un, ciešoties, zini, ka tūlīt tūlīt jau būs cauri.

tas arī viss. picas apriju, skatoties filmas. nenormāli pārēdos. pēdējoreiz no divām tādām picām mēs 4 cilvēki pārēdāmies. šoreiz es viena četrkārši. protams, sameklēju arī mezym forte. daudz. tagad noteikti nenoturēšos un iešu uz ledusskapi pēc biezpiena deserta, lai justos vēl pretīgāk.
spogulī paskatoties gribēsies to sadauzīt, vai ar nazi sev nogriest ļumekļus. skatoties filmas, aizmirsīšos. ik pa laikam atkal sākšu sevi šaustīt. un tad lai remdētu skumjas un rastu labsajūtu, apmierināšu sevi.
klišejisks nožēlojams sestdienas vakars.

2:06pm: nez, cik kalorijas tiek patērētas, stundu vai nedaudz vairāk mazgājot traukus, kārtojot māju un tīrot grīdas ar putekļusūcēju? šķiet, ka pietiekami, lai es nedaudz par sevi papriecātos.

11:52am: un jau atkal 101
99%, ka pie vainas ir tas litrs pretīgi treknā plombīra saldējuma ar gandrīz visu burciņu iesala.
trīs vai četros piegājienos kopš vakardienas rīta to apēdu.
tagad gan vairs nekā tāda mājās nav.
atlikušo dienu lai ir apelsīni, apelsīnu sula, tēja, ūdens, vārīts vistas stilbiņš, varbūt kāds zirnītis vai nedaudz rīsu un tikai pieklājības pēc viens kumosiņš māmiņdienas gardumu.

9:29pm: 100
tā jau labāk. 100kg un par to jau ir prieks. jo, kad izveidoju žurnālu, man bija tikai "apmēram" 100, kas praktiski izpaudās kā 104.
vajag jau arī par sevi papriecāties; 4kg tomēr kaut kas ir. tā ir 13,75tā daļa no tā, ko vēlos nomest ;)

un vēl viens novērojums - ņemot vērā faktu, ka ģimene mani ir atstājusi bez gandrīz nekā ēdama, vēl jo mazāk kā veselīga ēdama, no rīta pakļāvos tušņa kārdinājumam - plombīrs ar pa virsu pārlaistītu iesala ekstraktu mazliet. bija garšīgi. pirmās trīs karotes. pārējo gan apēdu tikai tāpēc, ka biju uztaisījusi. pēc tam jutos fiziski slikti. nezinu, varbūt tā ir labā ziņa un man vienkārši ir tāda kā pretreakcija uz treknumu. sliktākais variants gan ir tāds, ka varbūt jau organismā kaut kas ir sačakarēts (nu nezinu, aknas vai kas tur) un tas viekārši nespēj tikt galā ar treknu ēdienu.
cerēsim uz to pirmo.

9:02am: vēl jau ir arī aktuālais jautājums - strijas. ir man tādas jau no seniem laikiem, jau gaišas palikušas. bet tagad rodas jaunas, nenormālas, lielas, sarkanas. sajūta, ka āda pārplīsīs pušu.
patiesībā tieši par to satraucoties vakar nosvēros - domāju, ka pēkšņi klāt baigi daudz nācis. bet nē, ir gājis nost un arī tas strijām ļoti patīk. uz kājām. uz vēdera. uz rokām pie pleciem. gan jau ka arī apmēram uz dibena, tikai neredzu.
tā kā ir dzirdēts, ka no tām atbrīvoties ir gandrīz neiespējami, tad laikam jāpieņem, ka tās man visu mūžu būs kā atgādinājums par šiem centnera laikiem.

bet riju es nenormāli. sabojāšu gan jau kuņģi, ja tas vēl nav noticis.
agrākās šausmas bija ar veikalu - pēc darba iegāju pēc vajadzīgām, veselīgām lietām, bet nopirku arī visādas tauku pārpilnas šausmas, ko ātri, ātri pa kluso savā nodabā noriju.
tagad es vienkārši uz veikalu vairs neeju. un šausmas neriju.
cerams, ka tā būs ilgi.
man pat ir aizdomas, ka man svars varētu labi krist, ja es vienkārši un elementāri paēstu dažas reizes dienā puslīdz veselīgi un pa vidu neēstu visādus draņķus našķus. bet pat tik vienkārša programma man neizdodas.
nekas, jāmēģina. lēnām, pacietīgi, bez milzīgiem mērķiem.

bet atkal mans stresojošais aprēķins - 2kg nedēļā, 26 nedēļas, kaut kad ap 5.oktobri.
bet zinu, ka tā nenotiks, tā nebūs. tradicionāli oktobrī, būdama vēl ļoti smaga, atcerēšos, cik naivi maijā cerēju, ka būšu tieva. tāds lūk mans regulārais rituāls.

1:04am: 101kg.
nez, kāpēc. tādu divu niecīgu kg pazušanu uztveru ar izteiktu ironiju, jo vienkārši vairs nespēju noticēt, ka kaut kas tomēr mainīsies uz labo pusi. un, protams, 2 kg man tiešām šķiet niecīgi, ja atceros, kā pilnīgi nemanāmi pieņēmos par 15kg šī gada sākumā.
svara vērotāju materiāli pat nav tā īsti atvērti.
apnikums, panīkums.
cik monstrozi - man jāzaudē tieši puse sava svara.
man ir šodien darbā nejauši uzņemta bilde. tikai mana augšējā daļa. it kā nekādas vainas, paskatīties uz sevi spēju, bet ļoti labi arī redzu, cik nenormāli liela esmu.
reāli domājot, varbūt pēc gada būšu ideālajā svarā.
vai tad bildē būšu tieši puse no pašreizējās sevis?