joprojām 103
es beidzot aktīvi atpūšos, izraujos no ikdienas dažādās kompānijās. bet jūtos liela un resna, visur.
kad tā apskatās apkārt, tāda esmu praktiski vienīgā. acīmredzot gandrīz visi nesamērīgi resnie pārsvarā sēž mājās un es viņus ļoti labi saprotu.
manī, zem tauku slāņiem, mīt sieviete, dāma, kaut kas no femme fatale. esmu garastāvokļa cilvēks ar radošu pieeju. eju, piemēram, pa ielu, ar labu sajūtu, cēlu stāju. un tad ieraugu sevi spogulī. nu nav nekādi arēji redzams tas, kā iekšēji jūtos.
ir jācīnās.
vienalga, riju vai neēdu, vai veselīgi ēdu, svars ieklemmējies uz 103-104. pretīgi!!!
apjomi (tūska) acīmredzot joprojām gan palielinās, jo parādās strijas uz augšdelmiem un vēdera lejasdaļā. kā briesmīgas, sarkanas rētas. ir man tām paredzēts krēmiņš, bet diendienā neatceros uzsmērēt. tāpat visas nepazudīs, tāpat, ja nu kādreiz izdosies notievēt, uz ķermeņa saglabāsies gaišas, izbalējušas strijas kā rētas, nospiedums pēc šīs ilgās cīņas.
jāatrod vēlreiz tā melnbaltā foto, kas uzņemta manā bērnībā, kad gadi bija 6-7. tumšiem matiem, kaulaina un ļoti smuka maza meitene. nekad tā nebūs vairs.

nākamnedēļ došos pie speciālista pēc padoma. ir taču jābūt kādam veidam, kā tik ar šiem 54 kg galā. galu galā, ne tikai vizuāli tās ir šausmas, tās ir šausmas arī manai veselībai, kas, pagaidām, paldiesdievam, joprojām neko daudz neliek par sevi manīt.
pazīstama ārste gan man teica, ka no šiem kg es noteikti nevarēšu tikt vaļā, ka neesu jau noēdusies, hormoni esot pie vainas. var gadīties, esot neliela iespēja, ka pēc dzemdībām hormoni sakārtošoties un svars kritīšoties.
bet taču, lai līdz dzemdībām tiktu, ir otrā puse jāatrod. jā, protams, ir resnuļu veiksmes stāsti ar laimīgajām dzīvēm, bet nu es tā negribu. tā, šie 103 kg, tā neesmu es. ja manī iekšā ir absolūta gaumes personība, ar skaidrību par stilu un skaistumu. tādu, kas nav apvienojams ar manu ārieni.
es mīlu sevi, tieši tāpeč gribu mainīties.

agrāk uzspraudu sev nenormālus mērķus. bet tagad saņemos, kļūstu harmoniskāka. dodu sev gadu laika. 150 g dienā taču ir veselībai ļoti, ļoti pieņemami. nākamziem vajadzētu saņemties un sākt ārdīties uz kalna.
rudenī/pavasarī velo.
vasarā jākļūst atkal pēc daudzu gadu pārtraukuma par nāru. ūdens savulaik 100% bija mana stihija. joprojām ir, dziļi, dziļi sevī.

var jau būt, ka ārsts godīgi pateiks, ka nav manas izredzes lielas. taču var tādā gadījumā mēģināt padarīt savu ķermeni stingru, lai tas paliek liels.

gribu, tik ļoti gribu. jau 11 gadus. man sāk nepietikt spēka un ticības.