nu tā, viss, nepamet mani domas par slaidumu.
par to, kā tas būs.
reizē ir ļoti bail. bērnībā man mācīja nedomāt un nerunāt par to, ko gribi, citādi var nepiepildīties.
vairs tā nedaru, tomēr no neveiksmes baidos.

šodien pat eju uz adatu terapiju. sākumā uz konsultāciju, gan jau, ka arī uz pašu durstīšanu piekritīšu.
naudiņu sameklēju. jāpamēģina. ja nepalikšu tievāka, vismaz varbūt kaut kas cits organismā sakārtosies.

rīt eju pie tradicionālā svara speciālista. miksēšu abus, tad jau redzēs, kas sanāks.
man ir sajūta, ka viss atkarīgs no manis pašas, vien nepieciešama neliela speciālista virsvadība un palīdzība.
gribugribugribu!!!