Vai jums ir tā bijis?
Ka gribas sastingt un it kā nebūt.
Piemēram, tu iebrauc veikala stāvvietā, automašīnā skan radio, tu izslēdz motoru (viens atslēgas pagrieziens).
Radio skan un tu pēkšņi saproti, ka negribi griezt atslēgu tālak.
Tad apklusīs radio un teve vajadzēs kāpt ārā, iet, kaut ko pirkt, nākt atpakaļ, atkal ieslēgt motoru, kaut kur braukt, gatavot un ēst vakariņas, iet gulēt, celties, ēst brokastis...
Bet tik ļoti gribas sēdēt, skatīties caur stiklu un klausīties radio.
Un nekustēties.
Nekustēties.
Sastingt.
Nebūt nekam.
| marina / 18. Aprīlis 2007@23:29 | |
daudz laimes, mīļā annuška!
jap.
Man reizēm gribas braukt ar tramvaju ...un sēdēt, nekāpt ārā.
Tad paliktu tumšs un atkal uzaustu rīts.
man ļoti tramvaji patīk. bet es tā domāju - nu ko es kā trakā sēdēšu tik ilgi, paliek kauns un es baigās tomēr izkāpju.
tādos brīžos noķeru spēcīgu māju sajūtu
| skuka / 18. Aprīlis 2007@23:48 | |
jā, zinu, kā tas ir. man jau šodien gribējās nospiest kādu pogu, lai visu apstādinātu un kļūtu par neko. jo es tikai šovakar atgriezos ceļojuma ar Omu, un tas bija reti labs, mierīgs un harminisks ceļijums - un tas arī savā veidā ir tas pats "nebūt nekam". Jo nekas jau tu tur neesi. Un, ja vēl tev ir Oma, kuras dēļ, paldies Dievam, tu nevari nesties apkārt izkārtu mēli, mēģinot paspēt apskatīt visu iespējamo, un, ja tu dzīvo tādā diezgan šikā vienīcā, ar lielu gaišu istabu, ar balkonu virs ezera. Un ezers pilns putnu un buru laivu. Bērni ir palikuši mājās, tu nedomā par darbu, nedomā par bērna sekmēm un veselību, tu vienkārši piecos no rīta paskaties, kā aust gaisma virs ezera un tad liecies atpakaļ gulēt. Un piecelies astoņos, uz balkona izpīpē pirmo cigareti. Un pasūti kafiju numurā. Un ap desmitiem aizvelcies paēst. Un tad varbūt uzved Omu Alpos un priecājies par viņas aizkustinājumu no tā skaistuma. Ai. Bet nevar jau visu laiku ceļot, piķis un zēvele. Ir jādzīvo, jāstrādā, "jānes atbildība", jājūtas vainīgam un nevarīgam, un nogurušam, un stulbam.
| insane / 19. Aprīlis 2007@08:43 | |
:)
skan labi!
6dien kāpšu ar savu Omu ļopenē uz britāniju.
| sii / 19. Aprīlis 2007@00:16 | |
jā, tais naktīs, kad aizsēžos ilgi nomodā, it īpaši
| asiize / 19. Aprīlis 2007@00:34 | |
jā, īpaši pirms darbībām, kuras atkārtojas, ja līdz mājām jāiet kaut vai tikai pāris kvartāli, ik reizi liekas, ka varētu neaiziet, ka varētu izgaist, jo viss plānotais taču ir tik prognozējami iepriekšparedzams, klikklik kodiņš, atslēdziņa, durtiņas, gultiņa. Un tad, tādu pauzi nospiest, neko izšļukt un izslīdēt no laika mazliet bez atsitiena.
| nickx / 19. Aprīlis 2007@00:41 | |
dažiem tā ir uz poda sēžot :)
| maya / 19. Aprīlis 2007@08:22 | |
es taa arii daru. reizeem. palieku mashiinaa. klausos radio. tad izsleedzu un celjos. bet ir bijis tas bridis, kuraa ir aizmirsta dziive kaa uzgriezhamais vilcinjhs.
| red / 19. Aprīlis 2007@08:27 | |
+1
| insane / 19. Aprīlis 2007@08:44 | |
jā.
tad arī vajag iepauzēt un pasēdēt.
10min, 30min, vienalga.
būs daudz labāk pat ar to mazumiņu, un nekas nebūs nokavēts.
| eg / 19. Aprīlis 2007@09:51 | |
katru dienu
mirkļa burvība, kuru nav vēlēšaās iztramdīt ar mazāko kustību vai domu. jā.
| wowow / 19. Aprīlis 2007@21:57 | |
Precīzi
ir tikai atsevišķi brīži, kad man tā nav.
ir.man tas ir sastingums pirms izlīšanas laukā no migas, neatakarīgi no noskaņojuma, stundām gulēt un blenzt grieztos un istabas sienās, jo no tāda redzespunkta istaba izskatās tukša un sakārtota, un harmoniska. :)
