jā, zinu, kā tas ir. man jau šodien gribējās nospiest kādu pogu, lai visu apstādinātu un kļūtu par neko. jo es tikai šovakar atgriezos ceļojuma ar Omu, un tas bija reti labs, mierīgs un harminisks ceļijums - un tas arī savā veidā ir tas pats "nebūt nekam". Jo nekas jau tu tur neesi. Un, ja vēl tev ir Oma, kuras dēļ, paldies Dievam, tu nevari nesties apkārt izkārtu mēli, mēģinot paspēt apskatīt visu iespējamo, un, ja tu dzīvo tādā diezgan šikā vienīcā, ar lielu gaišu istabu, ar balkonu virs ezera. Un ezers pilns putnu un buru laivu. Bērni ir palikuši mājās, tu nedomā par darbu, nedomā par bērna sekmēm un veselību, tu vienkārši piecos no rīta paskaties, kā aust gaisma virs ezera un tad liecies atpakaļ gulēt. Un piecelies astoņos, uz balkona izpīpē pirmo cigareti. Un pasūti kafiju numurā. Un ap desmitiem aizvelcies paēst. Un tad varbūt uzved Omu Alpos un priecājies par viņas aizkustinājumu no tā skaistuma. Ai. Bet nevar jau visu laiku ceļot, piķis un zēvele. Ir jādzīvo, jāstrādā, "jānes atbildība", jājūtas vainīgam un nevarīgam, un nogurušam, un stulbam.