Bet Kristofers Valkens taču ir superīgs. Klausījos viņa monologu filmā un gandrīz apraudājos. Kaut viņš runātu manās bērēs.

Labi, ka vēl ir ciba, kur var izmest morbīdas idejas.

Dienas (aiz)doma - Saskaņas centrs diskusijās un intervijās izsakās visskaidrāk tāpēc, ka viņi nemāk latviski sarežģīti izteikties. Ideja - rīkot priekšvēlēšanu diskusijas angliski. Protams, tas var atspēlēties, ja kandidāti spēs pateikt tikai "we will be taupīgi".

Man sapnī bija morālais tests.

Eju ar čomu gar stadionu, pēkšņi viņš metas virsū un sāk kauties ar vienu no astoņiem futbolistiem vienādās formās. Jautājums, ko darīt - iet palīgā, zinot, ka viņi ir 8 un labi tas nebeigsies, vai ņemt kājas pār pleciem un pamest draugu?

Es arī lord stilā padalīšos ar faktu par sendienām. Izrādās, ka cilvēki kā suga ir ārkārtīgi izturīgi skrējēji (uz mani tas neattiecas). Mežoņi no Āfrikas ciltīm skrēja garas distances pakaļ savvaļas dzīvniekiem, līdz tie sabruka aiz pārguruma. http://en.wikipedia.org/wiki/Persistence_hunting

Ir interesanti, ja piezvana kāds ar iedomību pārplūdis kadrs, informē par savu gadiem lielo pieredzi un paziņo, ka lai gan mūsu produkts esot labs, mēs neko nejēdzam, nemākam naudu pelnīt, bet viņš mums nāks, būs glābējs un palīdzēs tagad. Vēl interesantāk, ja apskatot viņa paša veikumus, atrodas tikai šļura...

Man sākumā nepieleca, kāpēc pārdevēja pret mani izturējās tik pārspīlēti Rīgas alkohola bodei netipiski laipni, kad pirku kafiju. Tikai vēlāk aizdomājos par to, ka zobārsta anestēzijas rezultātā runāju kā cilvēks ar garīgām problēmām.

No rīta man atrada sirmu matu un nosauca par sirmgalvi. Vakarā veikalā, pērkot viegli alkoholisku dzērienu, palūdza dokumentu.

Nesen bija tāds gadījums, kad, ejot uz tuvāko kafejnīcu pusdienās, šķērsoju krustojumu pie sarkanās gaismas. Tuvajā kafejnīcā pusdienas nāk apvienojumā ar saldenu mērci, kas man īpaši pie sirds neiet, taču todien bija auksts, tāpēc biju gatavs upurēt garšas baudījuma sajūtas par labu siltai telpai. Pirms iešanas pāri ielai rūpīgi pārbaudīju satiksmi un devos pāri, ignorējot muļķīgi noregulētā luksofora gaismas, lai ātrāk nonāktu siltumā, taču vēl neticis otrā pusē, pamanīju ielas malā stāvošu ceļu policijas automašīnu. Sapratis, ka ietve ved tieši tai garām bez izdevīgiem nogriezieniem, kuros man neuzkrītoši nozust, nolēmu doties pretī liktenim. Kad pietuvojos mašīnai, no tās izkāpa nopietns onkulis spīdīgā vestē, iepazināmies, uzrādīju kādu no līdzi paņemtajiem dokumentiem ar iztecējušu termiņu, kuru nebūtu žēl arī pazaudēt, saņēmu brīdinājumu.
Pēc kafejnīcas apmeklējuma atpakaļceļā rūpīgi sagaidīju zaļo gaismu, jo būtu muļķīgi uzreiz atkal runāt ar onkuli. Arī vēlāk vakarā pakļāvos nejēdzīgi noregulētajiem signāliem, jo būtu muļķīgi uzrauties jau tajā pašā dienā. Un tā vēl kādu laiku ievēroju luksoforus vai vismaz rūpīgi apskatīju apkārtni, vai tuvumā nestāv ceļu policijas ekipāža, pirms doties pāri.
Morāle ir tāda, ka brīdinājumi darbojas un Paulam Timrotam ir taisnība, ka ar radariem aizvietotajiem CP vajadzētu braukāt apkārt un izrakstīt brīdinājums autovadītājiem, jo tas tiešām iedarbojas - nevienam negribas stāvēt blakus ceļu policijas mašīnai un justies muļķīgi, kamēr tiek izrakstīts brīdinājums par formālu pārkāpumu, ar kuru reāli neviens netika apdraudēts.

Pa TV zīmējās, ka kāds izveidojis projektu, kas ļauj bibliotēkās skatīties vecās latviešu filmas, pie tam šīs filmas nav nonākušas torrentos. Tam droši vien nav nekāda sakara ar to, ka šīs filmas nav saistošas?

No otras puses, manam viedoklim nevar uzticēties, jo man liekas, ka abi latviešu "fenomeni" - limuzīns un skroderdienas ir kaut kāds producentu joks vai eksperiments, mēģinot noskaidrot, cik lielu baru cilvēku var piespiest skatīties vienu un to pašu atkal un atkal, visu laiku uzsverot, ka visi skatās un visiem patīk [...un kā tad tev nepatiks, neesi normāls?].

Neko vairs neatceros, izņemot iesākuma mūziciņu (Un šeit tā ir, apbružāta, bet īsta: http://www.youtube.com/watch?v=PtGTgcFQyb0).

Jākļūst par literatūras dižgaru un jāuzraksta darbi par latviešiem, kas tā vietā, lai klusu ciestu pāridarītāju mocības un beigās traģiski ietu bojā, naktī celtos un tumsas aizsegā ietu viesos pie neliešiem ar benzīna kannu rokās ciema kukulim. Lai tautai arī šāds piemērs problēmu risināšanā iesakņojas zemapziņā.

Es vēlētos dzīvot sešdesmitajos, lai varētu patiesi noticēt un sapņot par dienu, kad tikai pēc pāris dekādēm debesīs trauksies lidojošās automašīnas un mēs kāpsim raķetē, lai dotos svinēt pirmo maiju uz Maskavu ar maziem karodziņiem rokās.
Es vēlētos strādāt sešdesmitajos, kad skaitļotāji bija masīvas, bet atkarīgas ierīces, kas alka rūpju un uzmanības, un katrs to tranzistors bija jāmīl, lai tie spētu laiku pa laikam atrisināt kādu no problēmām pareizi.
Vai šodienas nemitīgā atkaušanās no milzīgajiem informācijas plūdiem atstāj vietu sapņiem?

Datorvalodā ir tāds jēdziens lietojamība (usability), kas apzīmē programmas lietošanas saprotamību. Galvenokārt tā attiecas uz interfeisu (lodziņiem un podziņām). Noteikums ir tāds, ka lietotājam intuitīvi jāsaprot, kā panākt no programmas vēlamo un lai tas ir izdarāms ērti. Ja cilvēki neprot lietot programmu vai tas sagādā problēmas, tad tiek uzlabots vai mainīts interfeiss. Būtiski ir saprast, ka izstrādātājs nevaino lietotāju, bet uzlabo lietojamību, veicot izmaiņas.
Es gribētu, lai tieši tāds princips tiktu ievērots visur. Ka sistēmai jāpielāgojas cilvēkam, nevis otrādi. Valodas likums - ja vairākiem cilvēkiem intuitīvi gribas likt komatu noteiktās teikuma konstrukcijās, tad mainīt valodas likumus tā, lai tas neradītu problēmas. Celiņu shēmas - ja cilvēki šķērso pagalmus pa taciņām, tad momentā attiecīgajās vietās izbūvēt celiņus un novākt tur, kur neviens nestaigā. Un protams, valsts likumos - lai intuitīvi būtu saprotams, vai darbība, ko es veicu vai plānoju, ir legāla un kā to veikt legāli.
Mēs esam aizdzīvojušies pārāk ilgi kartotēku un interpretētāju laikmetā. Pietiks! Taisiet visu priekš cilvēkiem, nevis priekš sistēmas.

Par Ainu Randu neglaimojošā gaisotnē: The perverse allure of a damaged woman.

Tur ir daudz patiesības (lai arī raksts nav pilnīgi godīgs), un tomēr, neskatoties uz to visu, viņas grāmatas ir romantiskākās un iedvesmojošākās kādas jebkad lasītas.

Darbs. Maija un Ilzīte gāja lasīt ogas, lai varētu atļauties aiziet uz diseni. Maija lasīja 2 stundas un pielasīja 2 spainīšus, bet Ilzīte lasīja no paša rīta visu dienu un pielasīja 8 spainīšus.
Nodokļi. Mājās mamma paņēma daļu salasīto ogu ģimenes vajadzībām - ziemai. Maija atdeva vienu un viņai palika otrs spainītis pārdošanai, bet Ilzīte atdeva 5, jo viņai bija vairāk, un kam ir vairāk, tam vairāk jāatdod - viņai palika 3 spainīši pārdošanai.
Pabalsti. Mamma zināja, ka Maijai nepietiks disenes apmeklējumam ar naudu, ko viņa iegūs no 1 spainīša pārdošanas, tāpēc viņa pabalstīja Maiju, iedodot iztrūkstošos santīmus.

Vakarā Maija aizgāja uz diseni, bet Ilzīte pārgurusi palika mājās gulēt.

Tikko atklāju, ka man vairs nesagriežas iekšas no Nussas smaržas un varu to ieēst. Garšīgi. Ēdu un ēdu, un pie hvz-desmit kurās maizītes sāku uztraukties, ka atkārtosies tas pats scenārijs, kura dēļ arī iepriekšējos gadus Nussu nevarēju ieēst.

Cilvēkos ir tik daudz niknuma. Ja to 13. novembri profesionāli "nesavāks", tad būs traki. Bet varbūt latviskais izmisums jau ir tik liels, ka nodosimies atkal tikai sēru dziesmu dziedāšanai.

Pēdējā laikā no mēdijiem nāk laukā dažādi stipri dīvaini paziņojumi. Associated Press paziņojis, ka izstrādās sistēmu, kas liks cilvēkiem maksāt naudiņas par to, ka tiek linkots uz viņu rakstiem. Skaidrs, ka tas ir ar domu slaukt googli, jo parastajos blogos linkus var salikt gan rakstos, gan komentāros. Es varu aiziet uz konkurenta blogu un saspamot linkus uz maksas presi, lai AP izraksta manam konkurentam rēķinu. Es varu izmantot anonimizeru pakalpojumus, kas "noēd" informāciju par to, no kurienes apmeklētājs ienācis lapā. Diezin, kas viņiem tur sanāks, jo pietiekami daudz tiesas prāvu ir bijis ar rezultātu, ka linkošana nav autortiesību pārkāpums. Beigās rezultāts būs daudz nevēlamāks - blogi atreferēs ziņas saturu bez linka un portāls zaudēs potenciālo apmeklētāju.
Arī vietējāki īpatņi nodarbojas ar filozofēšanu. Kāds Aleksandrs uzstāj uz to, ka interneta sniedzējiem jau no pirmsākumiem vajadzējis atdot daļu no ienākumiem mēdijiem. Ja man 90-ajos gados būtu bijusi bārda un pieredze, un kāds vērstos pie manis pēc konsultācijas par šādas sistēmas ieviešanu Latvijā, tad es redzētu 2 ceļus - iekasēt naudu no visiem lietotājiem (piemēram, n lati mēnesī par katru pieslēgumu) vai iekasēt par konkrētu portālu apmeklējumu. Jebkurā gadījumā portālus, kas saņem naudu no konta, kurā skaitītu visi interneta piegādātāji, būtu jāreģistrē kā, teiksim, "licenzēts interneta mēdijs". Tur pavērtos plašas iespējas kritēriju izstrādei un izvērtes komisiju veidošanai, kas varētu apstiprināt savējos. Vēl paliek atklāts jautājums par kumosa lielumu, par ko politiskās cīņas risinātos vēl šobaltdien, jo diez vai visas mēdiju kompānijas piekristu, ka viņas saņem pietiekami lielu daļu un visi viņu konkurenti - pietiekami mazu. Lai viss būtu godīgi, tad no visiem interneta lietotājiem iekasēt nevar, jo tad iznāktu slaukt arī tos, kam pieslēgums tiek lietots tikai ekskluzīvi GPS vai CounterStrike gammošanai, bet baidos, ka izvēlētos tieši šo variantu, jo citādi būtu jāiegulda lieli līdzekļi tehniskajā realizācijā un beigu beigās entuziasti, kas piedāvātu tās pašas ziņas bez maksas, viņus izēstu laukā. Pat ja atkristu iespēja pelnīt no reklāmām, interneta vidē ir daudz cilvēku, kas gatavi darīt lietas bez maksas. Domājams, ka mēdiju kompānijas to labi saprot, tāpēc tās izvēlētos tādu sistēmu, kurā saņemtu naudu neatkarīgi no pūlēm un publikas intereses.
Tātad, pieņemsim, ka ir risinājums - visi interneta lietotāji maksā mēdiju nodokli 2Ls mēnesī par pieslēgumu, visa iekasētā nauda tiek sadalīta... diezin kā... un katra avīze cenšas izveidot savu portālu, lai arī dabūtu daļu no šī nodokļa ieņēmumiem. Tas, ka cilvēki īpaši neprotestētu par šādu nodokli, ir viennozīmīgi, jo AKKALAA nodokli datu nesējiem mēs ar prieku maksājam. Jautājums ir tāds - vai jūsuprāt Latvijas interneta mēdiju vide šādos apstākļos būtu kvalitatīvāka vai vismaz bagātāka? Kāds šobrīd izskatītos Latvijas internets pie šādiem apstākļiem?

Panorāmā rādīja VVF slaveno "Mēs esam stipri! Mēs esam diženi!". Tagad Ieva skraida pa māju skaitīdama "Mēs esam biženi!".
Un vēl rādīja meiteni no studētejošo loka, kas stāstīja, cik ļoti viņai patīkot matemātika un vispār skaitļi. Kad es jau sāku prātot, kā var izjust emocionālu pieķeršanos kaut kam tādam kā skaitļi, apakšā parādījās viņas vārds un es noteicu "ā, ok". Tā bija Stroda meita.