kā es 20 minūtēs dabūju līgavaini
iekāpu autobusā, ērti iekārtojos, sāku klausīties muzīku, līdz blakus apsēdās kāds zēns, kurš plātīja muti. kad izņēmu austiņas, zēns ieguva arī skaņu: "labdien. Jūs ļoti labi izskatāties. man tiešām ļoti, ļoti patīk." es, pieklājīga meitene būdama, protams, neteicu, lai piš dirst, bet gan pateicos. tā kā zēns bija apsēdies blakus, viņam neatlika nekas cits kā vien turpināt sarunu.
-Tu jau esi precējusies?
-neesmu gan.
-tad turies pie nopietnām attiecībām ar draugu?
-ar draugu? smejies? protams, ka ne. (šeit es sapratu, ka vienmēr ir tā, ka uz vienu no šiem jautājumiem ir jāatbild ar jā, ja jautājumu uzdod nepazīstams čalis autobusā)
tad zēns turpināja ar stāstu par sevi - brauc mājās no darba. strādā ar betonētāju un betonē topošo bibliotēku. tā kā viņš uzrādīja savu betonētāja apliecību, man radās interese:
-a tur pārlīst sētai nevar?
-smejies?
-citreiz jā, citreiz nē.
-protams nevar. tur ielaiž tikai cilvēkus ar augstāko izglītību.
džeks sacīja, ka dažas nedēļas pastrādās bibliotēkā, bet tad tiks sūtīts uz baltkrieviju uz kādu pusgadu būvēt dzīvojamo māju (latvijā maksā 400 latu, baltkrievijā - 700), bet tas jau nekas, lai es neuztraucos, jo daudzām meitenēm džeki strādājot ārzemēs, neesot nemaz tik traki.
pēc šī mierinājuma gribēju uzzināt, vai tagad esam kopā. noskaidrojās, ka esam. džeks piedāvāja šokolādi, bet es atteicos, jo šodien esmu pārēdusies šokolādi, un priecātos, ja viņš man piedāvātu desu vai čili pipariņus. viņš gan pats ieēda šokolādi, pirms tam izvirzot hipotēzi, ka no šokolādes viņš paliek tāds romantisks. es sacīju, ka es arī, jo, ja šodien nebūtu saēdusies šokolādi, noteikti tagad nebūtu ar viņu kopā. tad iepazināmies. viņu sauca mārtiņš. apmainījāmies ar telefonnumuriem. viņš sacīja, ka viņu telefonā var saglabāt kā "mārtiņš jaunmārupe". uzzināju, ka tā ir viņa dzīvesvieta, nevis uzvārds, tāpēc sapratu, ka mani viņam jāpieraksta kā "elīna pļavnieki" (piedāvāju arī variantu "elīna polija"). nolēmām, ka uzaicināšu viņu draugos un pierakstīju uz lapiņas uzvārdu, jo, kā jau minēju, jaunmārupe ir viņa dzīvesvieta. uzreiz brīdināju, ka, paskatoties manas galerijas, varētu rasties iespaids, ka man ir visai apšaubāma rakstura dzīvesveids. mārtiņš sevišķi nesatraucās: "kas tad Tevī var būt apšaubāms? Tu esi ļoti forša." atzinu, ka šīs ir mana mūža visātrāk nokārtotās attiecības. mārtiņš apgalvoja, ka viņam eost tieši tāpat. džeks sacīja, ka negribot jau tādas nopietnas attiecības, bet gan foršas - tādas, kas neilgst 2 mēnešus, gadu vai četrus gadus, bet tādas, kas ilgst visu mūžu. mārtiņš prasīja, vai ir kas tāds, ko es nekādā gadījumā nevarētu paciest džekā. atbildēju, ka tās varētu būt narkotikas. mans draugs mani nomierināja - nē, nē, narkotikas nekad nav lietojis, nekad nelietos, vispār nesmēķē, ir sportisks un nemaz nedzerot. pēdējais apgalvojums raisīja izbrīnu, jo līdz šim šķita, ka esmu jutusi alkohola smaku, kas nākusi tieši no mana izredzētā. sacīju, ka tad nu gan viņš ir pārāk veselīgs un noteikti būs vīlies, uzzinot, ka man gan patīk ieraut, uz ko viņš atbildēja, ka arī viņam patīk ieraut, bet tagad it nemaz neesot dzēris. kad prasīju, ko viņš nevarētu paciest (savā) meitenē, izrādījās, ka tādu lietu neesot, jo es esmu ļoti, ļoti skaista un forša.
-es nezinu, kas tādos brīžos jāsaka, bet es saku paldies.
-tādos brižos citreiz sāk bučoties.
-protams, bet ne jau autobusā.
-protams, taisnība!
-jo ir divas lietas, ko nedrīkst darīt autobusā.
-bučoties un mīlēties?
-nē, svilpot un bučoties!
painteresējos, kur viņš ir mācījies - izrādās, ka celtniecības koledžā, kur, cik zinu, augstāko izglītību nedod, un, tā kā bibliotēkas būvlaukumā ielaižot tikai ar augstāko izglītību, tad nopriecājos, ka mans džeks ir huligāns, kurš droši vien katru dienu tur iešmauc un betonē. tad viņš sacīja, ka brauc uz nīcgales ielu (yes, nekāpsim kopā ārā!) pie brāļa, uzlika man roku uz kājas, kā arī paprasīja, vai man ir brāļi vai māsas. es sacīju, ka ir māsa un vecāks, sportisks brālis. tajā momentā viņš savu roku no manas kājas noņēma. aizdomājos, ka varbūt tomēr tas, ko jūtu, ir alkohols, nevis smaržas, jo atcerējos, ka man taču besī visas smaržas, un, ja viņš būtu sasmaržojies, nevis piedzēries, mēs nekad nevarētu būt kopā. tā kā viss rādīja, ka esam kopā (t.i. - viņš teica, ka esam kopā), tomēr nolēmu pabrīdināt par kādu pārbaudījumu, kas viņu gaida - par tomu. stāstīju, ka ir man viens draugs, kuram man jāatrāda štuceris, lai viņš izlemj, vai ir ņemams, vai nē, jo varbūt man ir sagrozītas mozgas, es nekā nesaprotu, bet toms jau no sākta gala saprot, vai būs aršana, vai ne. un gadījumā, ja viņš saka, ka nebūs, man jāpiekrīt. mārtiņam radās brīnišķīgs padoms - neņemt vērā, ko saka toms, ja viņš tomēr iebilst. lai es viņam pasaku, ka man ar viņu netrūks mīlestības un viņš mani spēs uzturēt arīdzan. mārtiņš turpināja:
-bet tas Tavs draugs ir tāds sakarīgs čalis?
-jā.
-bet tad jau viņš sapratīs, ka esmu labs džeks, Tev ļoti piemērots.
tā problēma bija atrisināta. bet, tā kā esmu kaprīza meitene, atcerējos vēl vienu must-have īpašību - džekam ir jāsamierinās ar manu 100 kavalieru armiju:
-bet ir vēl viena lieta. man ļoti patīk satikties ar daudz džekiem. ar visiem sakarīgajiem. es mirstu, ieraugot smuku džeku.
-viss kārtībā...pag, bet Tu taču nedomā mani krāpt, ko?
-nē, nē, krāpt ne, to es necienu, man vienkārši vajag satikties ar citiem džekiem KĀ ĒST!

mārtiņš arī ar to bija mierā. tā kā bija pagājušas jau septiņpadsmit minūtes un pēc trijām viņam bija jākāpj ārā, tad viņš vēlreiz pasacīja, ka ļoti priecājas, ka ir iepazinies. atzinās spēcīgā patikā vēlreiz un sacīja, ka skaidri rdzams, ka viņa izvirzītā hipotēze par šokolādi, kas padara romantisku, ir pierādīta. bija pagājušas 20 minūtes, mārtiņš izkāpa ārā.

kad pārnācu mājās, "mārtiņš jaunmārupe" zvanīja man divas reizes, bet es tomēr nepacēlu, jo tā jau viss forši, bet es īsti nezinu, vai man to vajag, jo tikko andris kivičs radiointervijā sacīja, ka cilvēkam vajagot tieši piecas reizes mazāk, nekā viņš domā, ka vajag. paldies, andri!