-- ([info]ripp) rakstīja,
@ 2015-11-24 00:16:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
viena no manām problēmām ir mana tendence meklēt un ilgoties pēc jau piedzīvotā skaistuma un laimes izjūtas. problēma ir, ka skaistums un laime ikreiz nāk citā formā un veidā. tevi ikreiz apsedz pilnīgi negaidīti, kaut kas, kas iepriekš nav saslēdzies, saslēdzas kopā. un nekad vairs neatnāk. ne tādā pašā veidā. bet es gaidu, meklēju, tiecos piedzīvot no jauna sen jau zudušo laimību un ignorēju visu pārējo.

un ir labi, ka es to saprotu. es tikai nezinu, kā lai tiek tālāk.


(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]shelly
2015-11-24 10:11 (saite)
Tā ir ļoti vērtīga apjausma.

(Atbildēt uz šo)


[info]savanna
2015-11-24 11:47 (saite)
Arī man lielā mērā šis ir raksturīgi. Ar to cīnos ķerot jaunās laimes sajūtas un sev domās pasakot - es šeit esmu laimīga.
Piemēram, redzot saullēktu caur vilciena logu, nodomāju - laimes sajūta; sarmā vizuļojoši koku zari - laimes sajūta; bērns lieliskā noskaņojumā - laimes sajūta; sirsnīga saruna ar draugu - laimes sajūta; apskāviens - laimes sajūta...

Tā, no daudzām mazām laimītēm veidojas pārliecība, ka esmu laimīga arī tagad, lai arī notikumi ir citi. Bet domas par pagātnes laimi ir melanholija, kura ir vajadzīga, bet nelielās devās.

(Atbildēt uz šo)


Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?