Arī man lielā mērā šis ir raksturīgi. Ar to cīnos ķerot jaunās laimes sajūtas un sev domās pasakot - es šeit esmu laimīga.
Piemēram, redzot saullēktu caur vilciena logu, nodomāju - laimes sajūta; sarmā vizuļojoši koku zari - laimes sajūta; bērns lieliskā noskaņojumā - laimes sajūta; sirsnīga saruna ar draugu - laimes sajūta; apskāviens - laimes sajūta...

Tā, no daudzām mazām laimītēm veidojas pārliecība, ka esmu laimīga arī tagad, lai arī notikumi ir citi. Bet domas par pagātnes laimi ir melanholija, kura ir vajadzīga, bet nelielās devās.