pajautā! -

nu kur tu biji ātrāk!!nu kur tu biji ātrāk!!

es šitā izdarīju, ar XY un 32gadīgu, saņēmu neapmierinātu un nedaudz īgnu fīdbeku

+

te fragments: Neizdibināmo, iracionālo var tikai iztēlot un padarīt tikpat vienkāršoti banālu, kā visu, kas jau bijis agrāk zināms, un tikai vēlāk (tagad, šobrīd, šajā sastingušajā attēlā, kāds jau bijis un vairs neeksistē) šajā noteiktajā laikā piedzīvots.
Kas to noteicis, ka jābūt tieši tā?
Radījuma radītājs.
Kāds Okeāniskais Gars, par kuru arī nevar runāt.

Tam atbilstošs radījums, visa aptvērējs un visa aptvērums varētu būt kāds Okeāniskais Es – tas, kurš pamatoti un Gara aicināts pirmo un vienīgo reizi ir pasaulē un kura identitāti es nēsāju dziļi patības dzīlē, kur to nav iespējams sataustīt citādi kā vien ar iztēles spēli... aiz apziņas spoguļiem un bezapziņas tumsas dzīlēs. Šis neapjaušamais Es ir man dotā mūžīgi minamā mīkla, nebeidzamais jautājums, visu jautājumu kodols.
Varbūt atminējumu uzzināšu savā pēdējā mirklī.
Vai arī uzzināšu, ka atbildes nav.
Esmu bērns ar savu teksta neaptveramo mērogu pirkstu galos.

Es varu nezināmo vienkāršot savos minējumos, banalizēt... iztēlot. Es to visu varu, tā arī daru – tāda spēle, tāds mans ceļš, kas zina, varbūt tādējādi es veicu savu uzdevumu, ko manī iedvesis Okeāniskais Gars.
Katrā ziņā viņš signalizē man jutekļos „tas ir labi”, kad rakstu. Nevis „tas ir labi” par ko es rakstu, bet labi, ka ķeros pie rakstīšanas.
Es ar to spēlējos, jo Gars man signalizē, ka Viņš tā grib, es Viņa pasauli un pārpasaules banalizēju, vienkāršoju, jo Gars mani uz to aicina. Vismaz Viņš neliek man manīt, ka tas ir slikti darīts.
Jo tikai no Viņa viedokļa tam visam, šai manis kā radījuma radīšanai, šai teksta veidošanai vispār ir kāda jēga, no eksistences viedokļa, no cilvēka skatījuma – nekādas...
Citam, tas viss nenoderēs, jo citam ir viņa cita pasaule.
Un man pašam arī – ik mirkli jau Cita Pasaule...
Viss nomainās, pirms pagūstu ko atminēt.

Kāds man labums no minēšanas, ja gadījumā pat uzminējis, nekad nevarēšu zināt, vai tiešām esmu uzminējis.
Man to vienkārši jādara. Gars tā grib. Jo man ir dota iztēle un tā prasa to darbināt. Iztēle prasa sapni.
Vai tā ir kāda atbilde?
Neizteiksmīga atbilde no domātāja viedokļa. Atbilde – kapitulācija...
Kā spēlētājam man vienalga. Tas, ko daru es, saucas peldēt Okeānā...

Tagad es atkal patveros tekstā. Jūs teiksiet: bēgu tekstā – es piekritīšu... Es gluži vienkārši psiholoģiski izvairos no traumas, izliekoties, ka nekas nav noticis, iluzori paglābjos no kapitulācijas sekām. Atkal un atkal metos minēt jautājumus, ko esmu atzinis par neatminamiem.
Tāds Sīzifa komplekss.
Sīzifs Okeānā.
Varbūt tieši tāpēc teksts vispār „grib būt uzrakstīts” – fiksēts? Kā kruķi pēc traumas, kā ortopēdiskie apavi, kā ģipsis ap lauztu locekli – tāds ir mans teksts... Teksts – mentālu vainu diagnoze, teksts – psihes slimību vēsture...
Varbūt tiešām ievainojuma, varbūt vainas, visplašākajā nozīmē „vainas” dēļ, mana iztēle grib būt simbolos fiksēta? Tiešām, nekādi citādi es to nemāku piesaistīt atmiņai – zīmēt neprotu, dejot arī ne, spēlēt mūziku ne tik. Es kaut cik protu veidot tekstus.
Mea culpa, mea Maxima. Teksts.
Mani jautājumi rada manus vainām sacirstos tekstus. Šā teksta ķermenis beigu beigās pats ir saraustīts, ievainots.