pazudu kontaktiem ieslīgu grāmatā. 
Var būt pat pilnībā un pa visam, grāmata otrā izbeidzās un no manis tikai klusa nopūta, tā ir pareiz, tieši tā visam jābeidzas.
Pēc dienas secinājums, ka ir grāmata trešā
tur es vīlos

neviens nav ideāls. 

Sasalis ūdens zem pēdām, kristāla fragmenti, mazu suņu pēdas, viss ierakstīts manās acīs. Aukstums, nevaldāms sals cauri pirktiem un ribu galiem, drebulis - mazais ķermeņa nodevējs, krata no manis domas pēc vardiem. Es eju lēni un bubinu, vēl pavisma nedaudz, vēl tikai metru karavāna un mēs sasniegsim mājas. Tālumā pavīd uguns un mēs sasmaidāmies, Sibīrija, dienas gājums un nakts bailes samaisās priekā, par paveikto 2 nedēļu gājumu.

Apvārsnis sāk nostāties zem manām kājām, es redzu kā attālinās cilvēku stāvi, kā ieplānota viensēta, kurā neviens nedzīvo. Skurstenis drūms, bez dzīvības, logi izsisti un pavards aizmirsts. Saimniecības ēka sabrukusi, no augšas ielūzis jumts.

Ķermenis, kaut kur lejup guļ mana miesa, sabrukusi, kā uzzīmēta balta lauka vidū. Miesa, kas tika lolota, bauda, kam tika pakļauts prāts, siltas, dārgas drēbes, nesen pašūtais mētelis un pirktie apavi – viss tur paliek lejā. Nevajadzīgs. Vienkrāsains.

 

Sajūta atsitoties pret bleķi, spēji atrāva mani atpakaļ, jā mani mīļie, visuma gals ir bleķa kupols, tiem, kuriem viss norit pārāk strauji.

Es pamodos sniegā, salā. Man sala, seja sāpēja kā pēc tūkstoš pļauku cirtieniem, rokas nevarīgi centās piecelt augumu sēdus.

Sniegs bira acīs un skaloja ārā mulsumu. Mute vārgi izdvesa : “nav iespējams....”

nomainīt telefona nummuru, pilsētu, pat valsti, atvērt sen nekoptas durvis pilij, drūmi glūnošiem, tukšiem logiem. Noraut, pie-joda-ellē-ratā nost visus pārklājus, kas sedz gleznas un piesēžamos galdus.
Saplēst vienu glāzi pildītu simtsgadīga vīna, pabūt laiku nekur.
Nesagādā pat nemazākās problēmas rokās neturēt telefonu un sākt negaidīt atbildes uz jautājumiem, kas vēl pat nav uzdoti, nav grūti saprast, ka kļūdījies.
Grūti ir tādam nepalikt uz visiem laikiem.  

piedzerties un nesanāk

kādudien, kad tie labie laiki bija, pagājušo nedēļ bērni, divi, pie poliklīnikas, vientuļi atrada sabrauktu balodi. Balodis žēli gulēja ceļa vidū kādas mašīnas notriekts, knābi ierāvis padusē, žēli kustinot kājas.
Viņš cēlās vienreiz
Viņš cēlās otreiz,
Pie trešās reizes viņu pacēla mazas puisīša plaukstas un nekaunoties nomazgāja tā knābi savās asarās.
Vietējā slimnīcas uzņemšanā tiem asi atbildēja, ka baloži netiek ārstēti, lai atstājot kur atrduši, tāda esot daba, kur izdzīvojot stiprākais. Puisītis žēli palūkojās uz medmāsām un noburkšķēja, ka skolās māca, ka mēs visi dabai un dievam, mēs visi vienlīdzīgi un mīlami.

Kāds no malas nākošs paņēma bērnus pie rokas, pieklājīgi atvadoties ar slimnīcas presonālu, pārejot pāris kvartālus tie nodeva balodi vietējam vetārstam, kas teica to pašu. Baloži netiek ārstēti, tāda ir daba, izdzīvo stiprākais, tāda ir daba, uz kuru vīrietis atbildēja, ka balodi visticamāk ir notriekusi mašīna un atstājusi ceļa vidū nomirt. Tā ir mūsu stiprākā daba? Vetārsts iežēlojās un ļāvās pierunāties, tas noguldīja jau vārgo dzīvībiņu uz galda, sažuva brūces un injektēja zāles.
Pēc nedēļas balodis atkopās un paldies nepasakot, izlaidās no būra, pats atmūķejot slēdzeni. Pasaulē nekas nemainījās, uzskatos ne tik. Tik daži, kas zināja savādāk lūkojās uz jebkuru balodi, domājot, ka tieši tas ir viņš, kuru dzīvība tika cilvēka izglābta. Tāda ir daba.

tā arī paši, viens pret otru, mīlestībā un naidā, par prioritātēm atstājot sevi, jo lielais "es" ir izdomātās dabas stiprākais.

man riebj saviesīgie pasākumi un sabiedriskās aktivitātes. Es izmutēju daudz dūmu tamponu, lai no tā visa pamuktu un beigu beigās (tikai) saprotu, ka ne sūda... ne viena paša sīkumiņa, es negribu būt tur, kur gribu būt

un tā es rokos svešās cilvēku dzīvēs, nekad neatrodot savu. Tā es rakājos svešās bedrēs un darbos, līdz ausīm vārdos, smaidu un krāju sevī dažu lūpu citus stāstus.

Viņas maigās vaigu ēnas mirdzēja pelēkās istabas gaismā, Acis staroja un mati glāstīja lūpas. Rokas lauzījās pa klēpi, ik pa laikam kājas pievelkot sev tuvu klāt, viņa smaidīja un jautāja, kas ir balsis, ko dzird savā ķermenī, kas viņu tur sauc. Vai atsaukties? Ja neatbildēs?

Viņa vēl jo projām smaida un tikai rokas to nodod, iekšējais uguns nemiers laižas ārā pa pirkstu galiem kā mazi diega gali dažādās krāsās.

• es nezinu, kaut kas ar mani nav kārtībā, priekš sevis es esmu pārāk stipra, priekš viņa pārāk vāja, lai parakstītu šķiršanās papīrus. Ar viņu man ir grūti, bez viņa man gribas citu. Skatoties acīs viņa purpina, nu tu zinu, tu tāpat visu zini. Saki, ko man darīt!

Es klausījos un nesapratu kā es klausoties jau spēju izdzīvot vēl neizdzīvotos šīs meitenes notikumus un vai tas nebūtu par aizvainojumu visu viņai atklāt, atstājot pierakstītu dzīves grāmatu tās galvā.

Kā cilvēks var nomaldīties tik tālu, ka turot savā vienā rokā otru, tās nekādi nespēj atrast sevi?

tavās acīs viss viens jautājums, ko tālāk, kurp kustēt, ja iekšējais tramvajs sen jau kā apstājies

" tie, kam ir lūpu herpess, pārāk stingri izturas pret kādu no pretējā dzimuma pārstāvjiem un pēc tam projicē šo viedokli uz visu pretējo dzimumu. 
Tēlaini izsakoties, cilvēks vēlas pat pateikt kaut kādu sliktus vārdus tam otrajam, bet vārdi burtiski paliek uz lūpas neizteikti." 

labrīt 

 atver acis, kāds iekliedzās,
ieslēdz latino,
izslēdz gaismu,
lēkā kā bērns, 
gultās un pie briesmoņiem,

klabinies,
garbinies, 
esi dzīvs,

kāds klabina uz  rakstāmmašinas, tepat, aiz divām sienām, neieskaitot,
kāds viens par otru domā, dažus mūrus neizārdot.

pāri pilsētai nolaidies rīta neizelpots tvans, kāds nolipis ar vēl neuzlekušās saules pelēkumu lēni devās ielās uz austrumiem. Kaķis slinki staipījās un sagurušām acīm lūkojās riņķup.

Logos lēni ausa gaisma un kūpot kafijas tasēm modās kāda un visu rīts.

Es vienkārši lidoju cauri mājām kā nedaudz apmaldījies pēc kāda un vēroju logos kādu kuru meklēju. Manas rokas bija pelēkākas par domām un vēsums drebināja skaustu, kā vienmēr es žāvājos un apstājos pie loga 5 stāvu mājas trešajā virsotnē.

Sieviete, māla traukā, lika augļus. Vienu pēc otra lēni katru apslaukot ar bubinātiem vārdiem. Trauks iedegās un rokas manas ieguva krāsas. Vēl brīdi domājot, kamdēļ manās rokās nav citu roku, lēni sāku celties augšup. Pilsēta mazinājās un daži pacēlās man līdz.

Un tikai tad, kad zeme zem acīm pazuda skaitļojumam izbeidzās dažas domas. Es zināju, ka nemodīšos vairs te.

 katrā no mums dzīvo divi suņi, kas nepārtraukti, viens ar otru, kaujas. Nāvējošās siekalas uzjundī gaisā un viss saplūst mirkļa putekļos. 
pirmais suns tiek barots no zelta bļodas, kaisītiem dimantiem un mīlestības vēstulēm; 
otram sunim priekšā noliks koka klucis, kas izgrebts upes gultnē, iekšā ietverot dzidru avota ūdeni. 

un varbūt nepareizi, bet nenožēloju, es lienu sevī iekšup šos abus iekaustīt, jo nav iespējams izdzīvot šeit, ļaujot kaut vienam uzvarēt.

Daži dzīvi tēli un rēgi skrēja pāri pilsētas ielām, acis aizmiglotas dūmos un citu personību atspulgos  mijās ar svaigi izmestām miskastēm un to pavadoņiem. Es sēdēju rītausmas skavās un uzdevu sev jautājumu pēc jautājuma, skatoties uz vienīgo koku pilsētas laukumā, bubināju vārdus.
-kas es esmu
-kur es esmu
cilvēki alkatīgi rija viens otru, pat neievērojot blakus esošo mieru un iespējamo dzīvību. Alkatība kā ģeniāls mehānisms turpināja kustināt cilvēka sirdis un prātus, rīcība izpostīja pašus un pāri paliekot, pat smirdeklis likās izmantojamāks, nekā sevis nogurušie un mūžam skumjie.

Es nesapratu, ko es daru tieši šeit, kamdēļ mani pēkšņi pārņem drudzis un škebeklis ieraugot masu ar rokām un boļa acīm. Mani nenomierināja sevis saņemtais, es sajutos pārāk tukša pārpildītā pilsētas centrā.
Rokās dzisa viena cigarete pēc otras un kusa tur pat kaudzē pie manām kājām; pamīšus skatoties te uz oglēm te baznīcas torni, es centos neievērot man pievērsto uzmanību.
Kāds apstājās, nosēdās man blakus un jautājot kā jūtos, sāka stāstīt savas gaitas. Kā pilsēta norij prātus un spēkus, kā cits citam tiek... kā meitene to pameta.
Saruna. Es neminēju ne vārda. Pasmaidīju un pieceļoties turpināju savu ceļu, aiz sevis atstājot samulsušas acis, lietussargu un pustukšu paciņu cigarešu.

Kustība ir mana tauta.

es nokrāsoju baltas sienas un vairs nerakstu uz tām
bāros es piedzeros un nerakstu vairs uz salvetēm.

viss ir vienkārši, es dzeru rīta kafiju un mani neinteresē Ilumināti un solītias pasaules gals.
pirms gada es iemīlējos.., tuvu šīm dienām, cilvēkā, kuru nepazinu ne kripatiņas
pirms gada bija rudens

un viss  tiešām ir vienkārši, jo atkal ir rudens un iemīlēties var no jauna.

un ir tik daudz, kurus mīlu un sargāju no sevis līdz pēdējam
un tamdēļ man sienas krāsas mainās katru mēnesi,
tamdēļ katru mirkili esmu citur

ne jau pretpoli nepievelkas, egoisms pievelkas pie egoisma 

kamēr naktstauriņi lido apkārt laternām, zem kurām kadreiz rakstīta dzeja, es tepat, roku biksēs, sēžu truli gultas galā smaidu un nesaprotu, kur pie velna un ievas palika liela daļa manis pašas.
Starp kaislēm man paliek mīlestība, kas nekad nav mana, starp vārdiem, stāsti un vesali darbi, kurus tā arī nesaceru.
Nav jau ta, ka rokas nolaistas.... ir tā, ka roka biksēs un egoisms prātā