pāri pilsētai nolaidies rīta neizelpots tvans, kāds nolipis ar vēl neuzlekušās saules pelēkumu lēni devās ielās uz austrumiem. Kaķis slinki staipījās un sagurušām acīm lūkojās riņķup.

Logos lēni ausa gaisma un kūpot kafijas tasēm modās kāda un visu rīts.

Es vienkārši lidoju cauri mājām kā nedaudz apmaldījies pēc kāda un vēroju logos kādu kuru meklēju. Manas rokas bija pelēkākas par domām un vēsums drebināja skaustu, kā vienmēr es žāvājos un apstājos pie loga 5 stāvu mājas trešajā virsotnē.

Sieviete, māla traukā, lika augļus. Vienu pēc otra lēni katru apslaukot ar bubinātiem vārdiem. Trauks iedegās un rokas manas ieguva krāsas. Vēl brīdi domājot, kamdēļ manās rokās nav citu roku, lēni sāku celties augšup. Pilsēta mazinājās un daži pacēlās man līdz.

Un tikai tad, kad zeme zem acīm pazuda skaitļojumam izbeidzās dažas domas. Es zināju, ka nemodīšos vairs te.