Daži dzīvi tēli un rēgi skrēja pāri pilsētas ielām, acis aizmiglotas dūmos un citu personību atspulgos  mijās ar svaigi izmestām miskastēm un to pavadoņiem. Es sēdēju rītausmas skavās un uzdevu sev jautājumu pēc jautājuma, skatoties uz vienīgo koku pilsētas laukumā, bubināju vārdus.
-kas es esmu
-kur es esmu
cilvēki alkatīgi rija viens otru, pat neievērojot blakus esošo mieru un iespējamo dzīvību. Alkatība kā ģeniāls mehānisms turpināja kustināt cilvēka sirdis un prātus, rīcība izpostīja pašus un pāri paliekot, pat smirdeklis likās izmantojamāks, nekā sevis nogurušie un mūžam skumjie.

Es nesapratu, ko es daru tieši šeit, kamdēļ mani pēkšņi pārņem drudzis un škebeklis ieraugot masu ar rokām un boļa acīm. Mani nenomierināja sevis saņemtais, es sajutos pārāk tukša pārpildītā pilsētas centrā.
Rokās dzisa viena cigarete pēc otras un kusa tur pat kaudzē pie manām kājām; pamīšus skatoties te uz oglēm te baznīcas torni, es centos neievērot man pievērsto uzmanību.
Kāds apstājās, nosēdās man blakus un jautājot kā jūtos, sāka stāstīt savas gaitas. Kā pilsēta norij prātus un spēkus, kā cits citam tiek... kā meitene to pameta.
Saruna. Es neminēju ne vārda. Pasmaidīju un pieceļoties turpināju savu ceļu, aiz sevis atstājot samulsušas acis, lietussargu un pustukšu paciņu cigarešu.

Kustība ir mana tauta.