kādudien, kad tie labie laiki bija, pagājušo nedēļ bērni, divi, pie poliklīnikas, vientuļi atrada sabrauktu balodi. Balodis žēli gulēja ceļa vidū kādas mašīnas notriekts, knābi ierāvis padusē, žēli kustinot kājas.
Viņš cēlās vienreiz
Viņš cēlās otreiz,
Pie trešās reizes viņu pacēla mazas puisīša plaukstas un nekaunoties nomazgāja tā knābi savās asarās.
Vietējā slimnīcas uzņemšanā tiem asi atbildēja, ka baloži netiek ārstēti, lai atstājot kur atrduši, tāda esot daba, kur izdzīvojot stiprākais. Puisītis žēli palūkojās uz medmāsām un noburkšķēja, ka skolās māca, ka mēs visi dabai un dievam, mēs visi vienlīdzīgi un mīlami.

Kāds no malas nākošs paņēma bērnus pie rokas, pieklājīgi atvadoties ar slimnīcas presonālu, pārejot pāris kvartālus tie nodeva balodi vietējam vetārstam, kas teica to pašu. Baloži netiek ārstēti, tāda ir daba, izdzīvo stiprākais, tāda ir daba, uz kuru vīrietis atbildēja, ka balodi visticamāk ir notriekusi mašīna un atstājusi ceļa vidū nomirt. Tā ir mūsu stiprākā daba? Vetārsts iežēlojās un ļāvās pierunāties, tas noguldīja jau vārgo dzīvībiņu uz galda, sažuva brūces un injektēja zāles.
Pēc nedēļas balodis atkopās un paldies nepasakot, izlaidās no būra, pats atmūķejot slēdzeni. Pasaulē nekas nemainījās, uzskatos ne tik. Tik daži, kas zināja savādāk lūkojās uz jebkuru balodi, domājot, ka tieši tas ir viņš, kuru dzīvība tika cilvēka izglābta. Tāda ir daba.

tā arī paši, viens pret otru, mīlestībā un naidā, par prioritātēm atstājot sevi, jo lielais "es" ir izdomātās dabas stiprākais.