Tā nu meitene pēdējā laikā sākusi uzvesties pavisam ēmīgi – reizēm naktīs viņa dauza vistu olas pret liftu, no balkona lej laukā Feirī, vai spārda basketbola bumbu tirgus autostāvvietā. Īsāk sakot, dara visādas blēņas, par kurām tēvs nebūtu priecīgs un šausmīgi daudz smejas. Laiku pa laikam pieķeru sevi domājam, ka visa tā vienaldzība ir biedējoša. Manējā, visu pārējo – mēs vienkārši izliekamies neredzam. Pat nē, mēs esam beiguši pamanīt. Tas ir tik pat mulsinoši kā iedot savam bērnam ārkārtīgi sarežģītu personvārdu komplektu. Tas un tas Igo Žernārs Elindrs Dunkans fon Vilfrēdbergers. Iedot un domāt par to cik labi viņa vārds izskatīsies uz grāmatas vāka, vai gleznas stūrītī, vai kur tur vēl, jo viņam netiks dota cita izvēle kā vien savu vārdu kaut kā attaisnot. Visdrīzākais, tā nemaz nav, tikai doma par to, ja nu tā būtu, satrauc. Un vēl omes, kuras autobusos iemieg uz pleciem blakussēdētājiem un nekad nepamostas. Jauna sieviete, kuras baltajās autiņās ķerkst tehno un neizsteiksmīgajā sejas izsteiksmē atspīd luksoforu gaismas, trīs vīri pie laivas, kuri krīt viens otram virsū un pūst dzīvībai vēnās plūstot, sieviete, kura ķemmē savu suni un runā telefonā par kārtējo dzīvnieku izstādi, mainīgs mākoņu daudzums laika apstākļu, vai atceltu randiņu dēļ, koši baloni 14.februārī un aplausu pavadīti augstskolu izlaidumi. Ir jābūt kaut kam vairāk par to. Ne tā? Ne? Tauriņš sitas pret spuldzi, tinkšķ, tinkšķ, tinkšķ. Ļoti gribas ar kādu parunāt, bet vārdu krājums esot par plašu. Ļoti gribas, lai kāds dzird, bet cilvēks attopas pētot savas ausis bāru tualešu spoguļos. Nagi paliek arvien īsāki. Īū, īū, noskan sirēnas pieturā, kur gaidu autobusu. Pilsēta iemieg, visbailīgākie aiziet gulēt visvēlāk. Uzaust saule, sāk čivināt putni un Ziepniekkalnā sākas jauna diena.
Comments
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
mazs lūgumiņš. tu tā jau pārsvarā raksti plaši. tas ir patīkami, ka kāds cits tā arī dara (salīdzinu ar sevi, tikai tad, kad es rakstu plaši, haha, jo pēdējā pusgadā esmu sevi ierobežojis, pamatojoties uz deģenerātu kritiku jeb TL;DR jēdzienu), taču man (drīzāk "mums", jo neesmu vienīgais, kuram ir grūti lasīt tik viengabalainus, rindkopas neredzējušu materiālu) tev jālūdz, lai turpmāk izmanto rindkopu opciju. un ne jau tā, kā tagad, kad otro rindkopu atdali ar 1 ENTER klikšķi - nē, 1 klikšķis ir par maz, ENTER jāspiež vismaz 2 reizes, lai sanāktu jēgpilna rindkopu sadale.
es agrāk vispār rakstīju bez rindkopām, jo "fuck them all", bet tad nācās saskarties ar realitāti - ka manis rakstīto vairs neviens nelasa.
es agrāk vispār rakstīju bez rindkopām, jo "fuck them all", bet tad nācās saskarties ar realitāti - ka manis rakstīto vairs neviens nelasa.
(Reply to this) (Thread)
|
Es saprotu par ko man piečakarējas, bet šis ir 'free flow', tas neietver sevī obligāciju lietot atstarpes. Tas ir viens plūdums, vārdi, kas izteiksti vienā elpas vilcienā, atskaitot kaimiņienes sakāmo, kas ir tieši vien pauze. Tas plūst, kāpj, aug, apstājas. Tur nav vietas atstarpēm un nebūs. Šim konkrētajam. Varbūt pirms kāda 'tātad', varētu piekrist, ja atmiņa neviļ, tur tāds bija (nepārlasu), bet nu nezinu. Piedodiet man gramatiku un pareizu noformējumu nacisti, bet es neko nemainīšu, ja nejutīšu ka vajag. Un šis galu galā ir mans monologs, izrunāšanās ar sevi te, bezmiega naktī. Kādam tas liekas saistoši, vai liek justies saprastam - lieliski. Nē, nu nekas. (Un te es nedomāju par Tavu konkrēto komentāru, vispārīgi).
(Reply to this) (Parent)
"[..]visa tā vienaldzība ir biedējoša. Manējā, visu pārējo – mēs vienkārši izliekamies neredzam." - Jā, tas ir biedējoši. Ne biedējoši, bet kaut kā... nevaru atrast vārdus, kā tas ir, kad, teiksim, redzam, ka kaķītis vai vecmāmiņa pūst dzīva, bet mēs tāpat svinam ziemassvētkus kopā, pie viena galda un dodam bučas, un apskaujamies, apzinoties, ka nāve ir tepat, aiz stūra. Varbūt biedē tas, ka nezinam, kad tieši tā izlīdīs?
Zini, man šķiet, ka cilvēce būtu jēgpilnāka (dzīves būtu jēgpilnākas), ja katrs cilvēks vismaz aptuveni zinātu, kad nomirs. Protams, var gadīties, ka sanāk pretēji - tie cilvēki, kuriem nav atvēlēti daudz gadi kaut kādu liktenisku iemeslu dēļ, nodotos pašiznīcībai. Bet es to nenosodu. Patiesībā šķeit, ka es būtu viens no viņiem. Taču grūti par to spriest, it sevišķi, ja pieņem, ka nāves datums tiktu uzzināts jau bērnībā.
Man patīk tavas domas. Vēlētos parunāt ar tevi. Taču visi plāni ievelkas, ieilgst, un man arī bail, ka noteiktu iemeslu dēļ tava vēlme parunāties ir sarukusi. Tam tā nevajadzētu būt. Bet, ja tas tā ir, tad tas ir ļoti skumji. Jo mēs visi vēl esam jauni, mums visiem vēl ir jāmeklē un jāpārbauda, nav jāierobežo sevi, bet nav arī jāpiečakarē tuvākie cilvēki. Vienmēr ir metode (vismaz man).
Zini, man šķiet, ka cilvēce būtu jēgpilnāka (dzīves būtu jēgpilnākas), ja katrs cilvēks vismaz aptuveni zinātu, kad nomirs. Protams, var gadīties, ka sanāk pretēji - tie cilvēki, kuriem nav atvēlēti daudz gadi kaut kādu liktenisku iemeslu dēļ, nodotos pašiznīcībai. Bet es to nenosodu. Patiesībā šķeit, ka es būtu viens no viņiem. Taču grūti par to spriest, it sevišķi, ja pieņem, ka nāves datums tiktu uzzināts jau bērnībā.
Man patīk tavas domas. Vēlētos parunāt ar tevi. Taču visi plāni ievelkas, ieilgst, un man arī bail, ka noteiktu iemeslu dēļ tava vēlme parunāties ir sarukusi. Tam tā nevajadzētu būt. Bet, ja tas tā ir, tad tas ir ļoti skumji. Jo mēs visi vēl esam jauni, mums visiem vēl ir jāmeklē un jāpārbauda, nav jāierobežo sevi, bet nav arī jāpiečakarē tuvākie cilvēki. Vienmēr ir metode (vismaz man).
(Reply to this) (Thread)
|
Mani biedē neredzēšana un izlikšanās neredzam, nāve vēl ir optimālākais, kas var notikt ar šiem 'obejktiem', kurus izvēlamie nepiefiksēt.
Oj, tas būtu ārkārtīgi interesanti. Daudz iespēju gan ietu secen. Teiksim, ja redzētu, ka nāves datumi galīgi nesapas, es negribētu uzsākt kādu jaunu, skaistu projektu ar cilvēku. Negribētu taisīt bērnus, zinot, ka tiem nebūs kāda no vecākiem, vai abu. Daudz ko neizdarītu un nenoriskētu. No otras puses, daudz vairāk mestos nezināmajā, sevišķi, ja laika vairs nav daudz. Bet nu, nevienam jau nav gana laika.
Jā, laiks iet un priekšu, viss plūst un mainās. Līdz ar to arī man ir daudz kā jauna. Uz kaut ko durvis aizvērušās, uz kaut ko atvērušās. Dzīšanās pēc bezjēdzīgas baudas gūšanas un dzīvošanas priekos vien sadilusi līdz līmenim, ka nespēju likt sevi mierā, ja neesmu gana daudz padarījusi un attaisnojusi sev savu eksistenci. Ja darāmajā nav jēgas. Ja nav kaut kādas vēlmes, mērķi, nodomi - kaut vai maziņi. Jūtu, ka laiks sācis tecēt pavisam strauji un tas mani ik dienas dzen izmisumā. Protams, ir jauki pasēdēt kanāla malā, iztukšot vīna pudeli, izstaigāt pilsētu un apzīmēt sienas laiku pa laikam, un vērtīgi, un vajadzīgi - kamēr tā nav vienīgā ikdienas nodarbe. Mans prāts ir kļuvis atvērtāks, tīrāks un līdz ar to jūt vajadzību tapt nodarbinātam, tāpat ar ķermeni - sports un viss tas. Man liekas, ka laiks, kuru nosist uz mana pulksteņa sāk beigties, vai arī pārējais laiks, kurš ir paredzēts nenosišanai sapūs, atmirs, un tad tā laika paliks pavisam maz, vai nu šausmīgi daudz - bet tas būs pussapuvis. Ja es neizdarīšu ko vērtīgu, vai nesapratīšu kas ir tas, kas man ir jāizdara, kaut vai aptuveni, sajukšu prātā. Protams, kad būs laiks, var izdoties pastaigā un sarunā, neko no tā nesagaidot un labi pavadīt laiku. Ar šo visu tikai gribēju teikt, ka konkrētajā brīdī esmu ārā no tās bāros sēdētāju, virtuvēs ģitāru spēlētāju un tualetēs šņaucēju scēnas - man ar mūžigajiem svētkiem ir pauze. Un es nesmādēju kādu cigareti un alu pie plīts vēlos vakaros, vienkārši ne vairs tā kā agrāk pa jumta korēm ar pudelēm rokās un dzīves jēgas saucieniem uz lūpām. Tas viss vēl ir, bet tikai tad, kad tiešām jūt. Domu Tu saprati, cerams.
Oj, tas būtu ārkārtīgi interesanti. Daudz iespēju gan ietu secen. Teiksim, ja redzētu, ka nāves datumi galīgi nesapas, es negribētu uzsākt kādu jaunu, skaistu projektu ar cilvēku. Negribētu taisīt bērnus, zinot, ka tiem nebūs kāda no vecākiem, vai abu. Daudz ko neizdarītu un nenoriskētu. No otras puses, daudz vairāk mestos nezināmajā, sevišķi, ja laika vairs nav daudz. Bet nu, nevienam jau nav gana laika.
Jā, laiks iet un priekšu, viss plūst un mainās. Līdz ar to arī man ir daudz kā jauna. Uz kaut ko durvis aizvērušās, uz kaut ko atvērušās. Dzīšanās pēc bezjēdzīgas baudas gūšanas un dzīvošanas priekos vien sadilusi līdz līmenim, ka nespēju likt sevi mierā, ja neesmu gana daudz padarījusi un attaisnojusi sev savu eksistenci. Ja darāmajā nav jēgas. Ja nav kaut kādas vēlmes, mērķi, nodomi - kaut vai maziņi. Jūtu, ka laiks sācis tecēt pavisam strauji un tas mani ik dienas dzen izmisumā. Protams, ir jauki pasēdēt kanāla malā, iztukšot vīna pudeli, izstaigāt pilsētu un apzīmēt sienas laiku pa laikam, un vērtīgi, un vajadzīgi - kamēr tā nav vienīgā ikdienas nodarbe. Mans prāts ir kļuvis atvērtāks, tīrāks un līdz ar to jūt vajadzību tapt nodarbinātam, tāpat ar ķermeni - sports un viss tas. Man liekas, ka laiks, kuru nosist uz mana pulksteņa sāk beigties, vai arī pārējais laiks, kurš ir paredzēts nenosišanai sapūs, atmirs, un tad tā laika paliks pavisam maz, vai nu šausmīgi daudz - bet tas būs pussapuvis. Ja es neizdarīšu ko vērtīgu, vai nesapratīšu kas ir tas, kas man ir jāizdara, kaut vai aptuveni, sajukšu prātā. Protams, kad būs laiks, var izdoties pastaigā un sarunā, neko no tā nesagaidot un labi pavadīt laiku. Ar šo visu tikai gribēju teikt, ka konkrētajā brīdī esmu ārā no tās bāros sēdētāju, virtuvēs ģitāru spēlētāju un tualetēs šņaucēju scēnas - man ar mūžigajiem svētkiem ir pauze. Un es nesmādēju kādu cigareti un alu pie plīts vēlos vakaros, vienkārši ne vairs tā kā agrāk pa jumta korēm ar pudelēm rokās un dzīves jēgas saucieniem uz lūpām. Tas viss vēl ir, bet tikai tad, kad tiešām jūt. Domu Tu saprati, cerams.
|
(Te es ne uz ko nenorādu, jo man nav ne jausmas, ko Tu dari ikdienās, vienkārši skaidroju kā šobrīd jūtos)
(Reply to this) (Parent)
Mani tas nav skāris, jo es tomēr jūtos esam ieguldījis pasaulē šo to (mūzika). Tāpēc nav tāda "dzīvoju bezjēdzīgi" apziņa. Kā arī baudas... uh, visas tās teorijas un prakses, kas izgājušas cauri baudas testiem un visam pārējam, gadiem strauji ritot gaŗām. Tas viss bija ļoti nepieciešams izaugsmei (jo biju traumēts bērns, joprojām esmu, taču vismaz tagad spēju labi eksistēt ar citiem cilvēkiem, īpaši pretējo dzimumu; ne eksistēt, bet dzīvot ar pilnu krūti). Es citiem nemaz neieteiktu savas pieredzes, jo svarīgi ir tie paša cilvēka priekšnosacījumi - kas viņš bija pirms tā visa.
Jūtu, ka ar vecumu izjūtu līdzīgas domas. Jau sen vairs prāts nenesās uz laika kavēšanu, parasto (ar kādu vai vienatnē). Prāts alkst konstrukciju, funkciju (tas patiesībā tāds vienmēr ir bijis). Jā, var redzēt, ka mēs neesam pazīstami, jo cilvēki zina tikai manu ārišķo "es" (ko es, saprotams, neslēpju). That said, mans ārišķais es arī daudz ko stāsta par visu pārējo, tobiš, deducēt var daudz ko precīzi, taču tam visam būtu jāeksistē ar komentāriem no "autora" jeb manis - tik tas leģitimizētu šo info (smejos).
Nedaudz aizbraucu pseido-beztēmās. Nē, nē, kamēr nav alkas tikties, man nemaz tāpat vienkārši negribētos tikties, lai arī zinu, ka mēs ļoti kvalitatīvi, smejoties pavadītu laiku. Un man tas patiesībā nepatīk, ka man to negribas (tā tikties), jo agrāk spēju vienkārši cibā sarunāt tikšanos un tajā pašā dienā tikties. Tas bija forši, tā spontanitāte, tās bailes. Tagad viss ir tik nopietns (es pats it kā arī, taču, paldies pasaules priekiem, esmu saglabājis un, ceru, saglabāšu zināmu nenopietnību un spēju pasmieties/paņirgāties par sevi un citiem līdz mūža galam).
Vēl jāpiebilst, ka tu šajā komentārā izklausies baigi pēc manas ex-labākās draudzenes (labākā drauga pat), kura vairs tāda nav, jo izdomāja, ka negrib mani kā labāko draugu un draugu vispār, jo viņai tagad (beidzot) ir bojfrends, un viņa grib dzīvē stabilitāti (un tāpēc izsvītro visu, kas asocējas ar pretējo, tā vietā, lai gūtu jaunas asociācijas un pārbaudītu vērtību stabilitāti, viss tiek izdzēsts, tiek brutāli pieņemti jauni nosacījumi, un tā tālāk un tā joprojām). Patiesībā skumji (par viņu). Bet es ceru, ka tev tas (pirmā sievietes pusmūža krīze - tā to dēvēju) neizpaudīsies tik drastiski un muļķīgi, kā viņai (tā, ka jāatdraugo par cibā, hehe, lai gan pirms pāris mēnešiem, pat esot viņas jaunajās attiecībās, viņa ar lielāko prieku mīlējās ar mani - tas tā, nju, pieminot viņu pēdējoreiz kā līdzību). Jo nekas taču reāli nav mainījies - jā, mums visiem vajag vērtības, jēgpilnas lietas, varbūt pat zināmu matēriju, taču tas viss, vismaz domu (panikas) līmenī ātri vien pāries. Un vēl kas - suģestēju tev pārbaudīt šīs jaunās vērtības, nostādot reālās situācijās līdzās vecajām, apskatot, kas ir un kas nav apvienojams. Pretēji izklausās, ka tu arī šo to vēlies kā griezt ar nazi nost. Tas tomēr nav veselīgi.
Jūtu, ka ar vecumu izjūtu līdzīgas domas. Jau sen vairs prāts nenesās uz laika kavēšanu, parasto (ar kādu vai vienatnē). Prāts alkst konstrukciju, funkciju (tas patiesībā tāds vienmēr ir bijis). Jā, var redzēt, ka mēs neesam pazīstami, jo cilvēki zina tikai manu ārišķo "es" (ko es, saprotams, neslēpju). That said, mans ārišķais es arī daudz ko stāsta par visu pārējo, tobiš, deducēt var daudz ko precīzi, taču tam visam būtu jāeksistē ar komentāriem no "autora" jeb manis - tik tas leģitimizētu šo info (smejos).
Nedaudz aizbraucu pseido-beztēmās. Nē, nē, kamēr nav alkas tikties, man nemaz tāpat vienkārši negribētos tikties, lai arī zinu, ka mēs ļoti kvalitatīvi, smejoties pavadītu laiku. Un man tas patiesībā nepatīk, ka man to negribas (tā tikties), jo agrāk spēju vienkārši cibā sarunāt tikšanos un tajā pašā dienā tikties. Tas bija forši, tā spontanitāte, tās bailes. Tagad viss ir tik nopietns (es pats it kā arī, taču, paldies pasaules priekiem, esmu saglabājis un, ceru, saglabāšu zināmu nenopietnību un spēju pasmieties/paņirgāties par sevi un citiem līdz mūža galam).
Vēl jāpiebilst, ka tu šajā komentārā izklausies baigi pēc manas ex-labākās draudzenes (labākā drauga pat), kura vairs tāda nav, jo izdomāja, ka negrib mani kā labāko draugu un draugu vispār, jo viņai tagad (beidzot) ir bojfrends, un viņa grib dzīvē stabilitāti (un tāpēc izsvītro visu, kas asocējas ar pretējo, tā vietā, lai gūtu jaunas asociācijas un pārbaudītu vērtību stabilitāti, viss tiek izdzēsts, tiek brutāli pieņemti jauni nosacījumi, un tā tālāk un tā joprojām). Patiesībā skumji (par viņu). Bet es ceru, ka tev tas (pirmā sievietes pusmūža krīze - tā to dēvēju) neizpaudīsies tik drastiski un muļķīgi, kā viņai (tā, ka jāatdraugo par cibā, hehe, lai gan pirms pāris mēnešiem, pat esot viņas jaunajās attiecībās, viņa ar lielāko prieku mīlējās ar mani - tas tā, nju, pieminot viņu pēdējoreiz kā līdzību). Jo nekas taču reāli nav mainījies - jā, mums visiem vajag vērtības, jēgpilnas lietas, varbūt pat zināmu matēriju, taču tas viss, vismaz domu (panikas) līmenī ātri vien pāries. Un vēl kas - suģestēju tev pārbaudīt šīs jaunās vērtības, nostādot reālās situācijās līdzās vecajām, apskatot, kas ir un kas nav apvienojams. Pretēji izklausās, ka tu arī šo to vēlies kā griezt ar nazi nost. Tas tomēr nav veselīgi.
|
Nu, Tu esi malacis un nevaru vārdiem izteikt cik ļoti apskaužu par to. Bet mani tas skar. Tā kā tā ir cīņa ar sevi.
Ja Tu esi sapratis kā un kāpēc tas tev darbojas, tas ir lieliki. Es arī esmu par to, ka daudz ko ar daudz kā palīdzību var uzlabot. Te bija domāts par tupu dolbīšanos, ko mani paziņas dienu no dienas īsteno. Sēž bāros, tērējas un runā par citiem dolbīšanās brīžiem, un sūdzas par to, cik agrāk zāle bija zaļāka un šņabis vairāk dolbīja. Aj, te var daudz diskutēt par to kad ir 'jēga' un kad nav, bet to vienkārši jūt.
Vēlreiz uzsveru, ka es NEKO no tā neattiecinu uz tevi. Es vienkārši runāju par ideju kā tādu un to, ko redzu apkārt.
Vispār ir ļoti maz lietu, kuras ir nopietnas šajā pasaulē. Es vienkārši pati esmu nopietna konkrētajā laika posmā konkrēto pārdomu dēļ. Labi, tur jau nav nekādu pārdomu, vienkārši skaidra apziņa par to cik lielā dirsā viss būs un ir, ja nesapratīšu kas ir tas, kas man jādara.Kamēr nesajutīšu kas ir tas pareizākais, kas sniedz piepildījumu. Nevar būt, ka sadzīviskas lietas ir viss, kas man ir lemts, es vienkārši atsakos ticēt, ka visu dzīvi būšu mājsaimniece smukā kleitiņā, ar smieklīgiem jokiem, dažiem interesantiem hobijiem un balsta funkciju. Tas būtu galīgi bēdīgi. Nu, nebūtu protams, bet man vajag sajust, ka esmu uz pareizā ceļa un tādēl jāsagrābjas visu ko var tagad, laikam.
Pilnīgi stabili un garlaicīgi nekad nebūs, tas vienkārši man nav iespējams. Mana līnija nekad nav gājusi taisni. Arī, kad šķietami easy and slow dzīves ritmā. Man ir manas mazās cīņas un uzvaras arī braucot trolejbusā.
Atdraugošana un visas tās muļķības ir debilas. Tāpat kā telefona necelšana. Jāizdara viss ko var izdarīt, lai justos konfortabli krietnākajā veidā, kurš būs labāks visiem, nezinu. Ne vienmēr tas sanāk - nu un tad var rīkoties bērnišķīgāk. Es arī esmu atsekojusi vienai, vai divām savām lielajām mīlestībām, vienai laikam - es vienkārši negribu redzēt kā viņi precas un kļūst par tēviem, tas mani gribot negribot iegruzī, ja pati neesmu apmierināta ar sevi. Un ja gadās brīdis kad neesmu un ieraugu kaut ko tamlīdzīgu, man gribas piedzerties un apmētāt kompi ar tukšām pudelēm pilnīgi bez racionāla iemesla. Esmu drusku spāniska.
Nesaprotu, protams, kādēļ tu iezīmē līdzību ar gulēšanu ar tevi, vai kādu citu, kamēr ir jaunas attiecības. Es ar to nenodarbojos. Attiecības mēdz būt ļoti dažādas un savstarpējie nosacījumi, un cilvēku raksturi. Ja viņi ir atrunājuši - forši. Ja nav - nu tad viņam jārēķinās ar kādu meiteni viņš sapinies. Ja viņa slēpj un par to melo, tas ir zemiski pašai pret sevi. Nu kaut kā tā. Un, ja man ir jaunas attiecības, teiksim, ar kādu kas man riktīgi patīk, es citiem cilvēkiem nevēlos pat garāmejot pieskarties. Man tas vienkārši neienāk prātā. Protams, ka es novērtēju skaistumu un šarmu, bet tas nestāsies ceļā tam, kas ir patiesi svarīgs konkrētajā brīdī. Man vienkārši nebūs stojaka, teiksim tā.
Man nav nekādu jaunu vērtību. Ir vienkārši lietas, ko gribu pamēģināt. Mazie eksperimenti. Sevis vešana kārtībā fiziski un mazu mērķu nostādīšana un realizēšana ir kaut kas tāds ko nekad neesmu mēģinājusi darīt. Un mēnešus divus pie tā pieturoties (lielu laika daļu) jūtos tik lieliski kā nekad. Pagaidām viss strādā. Un, protams, jo vairāk dara, jo vairāk gruzis, ka gribas būt labākam pašam sev. Nulles punktā jau viegli sēdēt un dzert piuci.
Ja Tu esi sapratis kā un kāpēc tas tev darbojas, tas ir lieliki. Es arī esmu par to, ka daudz ko ar daudz kā palīdzību var uzlabot. Te bija domāts par tupu dolbīšanos, ko mani paziņas dienu no dienas īsteno. Sēž bāros, tērējas un runā par citiem dolbīšanās brīžiem, un sūdzas par to, cik agrāk zāle bija zaļāka un šņabis vairāk dolbīja. Aj, te var daudz diskutēt par to kad ir 'jēga' un kad nav, bet to vienkārši jūt.
Vēlreiz uzsveru, ka es NEKO no tā neattiecinu uz tevi. Es vienkārši runāju par ideju kā tādu un to, ko redzu apkārt.
Vispār ir ļoti maz lietu, kuras ir nopietnas šajā pasaulē. Es vienkārši pati esmu nopietna konkrētajā laika posmā konkrēto pārdomu dēļ. Labi, tur jau nav nekādu pārdomu, vienkārši skaidra apziņa par to cik lielā dirsā viss būs un ir, ja nesapratīšu kas ir tas, kas man jādara.Kamēr nesajutīšu kas ir tas pareizākais, kas sniedz piepildījumu. Nevar būt, ka sadzīviskas lietas ir viss, kas man ir lemts, es vienkārši atsakos ticēt, ka visu dzīvi būšu mājsaimniece smukā kleitiņā, ar smieklīgiem jokiem, dažiem interesantiem hobijiem un balsta funkciju. Tas būtu galīgi bēdīgi. Nu, nebūtu protams, bet man vajag sajust, ka esmu uz pareizā ceļa un tādēl jāsagrābjas visu ko var tagad, laikam.
Pilnīgi stabili un garlaicīgi nekad nebūs, tas vienkārši man nav iespējams. Mana līnija nekad nav gājusi taisni. Arī, kad šķietami easy and slow dzīves ritmā. Man ir manas mazās cīņas un uzvaras arī braucot trolejbusā.
Atdraugošana un visas tās muļķības ir debilas. Tāpat kā telefona necelšana. Jāizdara viss ko var izdarīt, lai justos konfortabli krietnākajā veidā, kurš būs labāks visiem, nezinu. Ne vienmēr tas sanāk - nu un tad var rīkoties bērnišķīgāk. Es arī esmu atsekojusi vienai, vai divām savām lielajām mīlestībām, vienai laikam - es vienkārši negribu redzēt kā viņi precas un kļūst par tēviem, tas mani gribot negribot iegruzī, ja pati neesmu apmierināta ar sevi. Un ja gadās brīdis kad neesmu un ieraugu kaut ko tamlīdzīgu, man gribas piedzerties un apmētāt kompi ar tukšām pudelēm pilnīgi bez racionāla iemesla. Esmu drusku spāniska.
Nesaprotu, protams, kādēļ tu iezīmē līdzību ar gulēšanu ar tevi, vai kādu citu, kamēr ir jaunas attiecības. Es ar to nenodarbojos. Attiecības mēdz būt ļoti dažādas un savstarpējie nosacījumi, un cilvēku raksturi. Ja viņi ir atrunājuši - forši. Ja nav - nu tad viņam jārēķinās ar kādu meiteni viņš sapinies. Ja viņa slēpj un par to melo, tas ir zemiski pašai pret sevi. Nu kaut kā tā. Un, ja man ir jaunas attiecības, teiksim, ar kādu kas man riktīgi patīk, es citiem cilvēkiem nevēlos pat garāmejot pieskarties. Man tas vienkārši neienāk prātā. Protams, ka es novērtēju skaistumu un šarmu, bet tas nestāsies ceļā tam, kas ir patiesi svarīgs konkrētajā brīdī. Man vienkārši nebūs stojaka, teiksim tā.
Man nav nekādu jaunu vērtību. Ir vienkārši lietas, ko gribu pamēģināt. Mazie eksperimenti. Sevis vešana kārtībā fiziski un mazu mērķu nostādīšana un realizēšana ir kaut kas tāds ko nekad neesmu mēģinājusi darīt. Un mēnešus divus pie tā pieturoties (lielu laika daļu) jūtos tik lieliski kā nekad. Pagaidām viss strādā. Un, protams, jo vairāk dara, jo vairāk gruzis, ka gribas būt labākam pašam sev. Nulles punktā jau viegli sēdēt un dzert piuci.
Atvaino, ka tik haotiski izsakos par lietām (tāpēc tev sanāca pārprast par to, ka iezīmēju līdzību ar gulēšanu ar mani - tur es drīzāk norādīju savu neizpratni pret konkrētā cilvēka rīcībām, nu, ķipa "vēlos ar tevi piedzīvot pašu intīmāko un skaistāko, taču nevēlos tavu personību"), bet tie ir cibas komentāri. Esmu sapratis, ka, gadiem ritot, man arvien grūtāk ir izteikties rakstiski, nesākot poētiski izplesties neciešami plaši. Kāds teiktu - bet tas taču ir kolosāli, poētiskums ir burvīgs! Un arī garas vēstules ir burvīgas! Taču, pieņemu, tie paši gadi arī manī ir radījuši tādu skumju apziņu, ko varētu raksturot ar vārdiem "tas viss ir velti" vai "tas viss ir vien tāds kā dekorējums uz kūkas, kas realitātē, uzkosts uz zoba, izrādās esam no plastmasas". Pazīstot sevi, noteikti nedaudz pārspīlēju (tā ir rakstura iezīme, netikums, kas mani pavadīs līdz mūža galam, šķiet; protams, ceru, ka man 2. pusmūža krīzē, ap 40, atnāks, vai arī radīšu pats, kaut kāda dzena apziņa, un es saskatīšu sevī vairāk pretmetus pārspīlēšanai, kas, izrādās, ir visu mūžu kalpojuši kā balanss.
Jo balanss cilvēku dzīvēs bieži vien tiek piemirsts, tiek piemirsts tā esneciālā daba- gan kā kompensēšana, gan vienkārši - lai viens gals neiegrimtu purvā, bet otrs neizžūtu, pietuvojies pārāk tuvu saulei tikai tāpēc, ka viens no galiem ir noslīdējis uz leju, iegrimis purvā tik dziļi, ka to var dabūt laukā tikai ar ķirurģisku iejaukšanos.
Jā, fiksi atgriežoties, es vēlējos arī piebilst, ka, ja man ir attiecības, un ir abpusēja love, tad nodarboties ar krāpšanu ir galīg' greizi. Tā tad ir kā mentāla problēma vai slikts ieradums. Vai arī galēja nepieciešamība. Man ir par sevi bail. Par to, ka galu galā neprotu mīlēt ilgtermiņā. Ka protu vien (ļoti labi) iemīlēties, mīlēties un mīlēt cilvēku, kamēr viņš tiek atklāts. Bet, kad saskaros ar rutinālajiem dzīves aspektiem, tad uzreiz it kā apraujos. "Bet kā, vakarnakt es taču vēl biju ekstāzē no viņas klātbūtnes, fiziskās?!", vaicāju sev neizpratnē. Zini, man sāk likties, ka es visu dzīvi esmu veidojis attiecības ar meitenēm, ar kurām man nevajadzētu veidot attiecības, jo galu galā neviena no viņām mani pat nav centusies izprast tādā apjomā, lai es spētu ar viņu ilglaicīgi būt kopā. Aj, tā patiesība'ir ļoti komplicēta tēma, par ko šeit rakstīt nebūtu piedienīgi. Es gan ļoti labprāt par to parunātu dzīvē, jo es nekad ar nevienu neesmu par to tā nopietni runājis. Tikai izmetis vārdus/teikumus kā faktus "Jā, tā ir" un "Dirsā".
Jo balanss cilvēku dzīvēs bieži vien tiek piemirsts, tiek piemirsts tā esneciālā daba- gan kā kompensēšana, gan vienkārši - lai viens gals neiegrimtu purvā, bet otrs neizžūtu, pietuvojies pārāk tuvu saulei tikai tāpēc, ka viens no galiem ir noslīdējis uz leju, iegrimis purvā tik dziļi, ka to var dabūt laukā tikai ar ķirurģisku iejaukšanos.
Jā, fiksi atgriežoties, es vēlējos arī piebilst, ka, ja man ir attiecības, un ir abpusēja love, tad nodarboties ar krāpšanu ir galīg' greizi. Tā tad ir kā mentāla problēma vai slikts ieradums. Vai arī galēja nepieciešamība. Man ir par sevi bail. Par to, ka galu galā neprotu mīlēt ilgtermiņā. Ka protu vien (ļoti labi) iemīlēties, mīlēties un mīlēt cilvēku, kamēr viņš tiek atklāts. Bet, kad saskaros ar rutinālajiem dzīves aspektiem, tad uzreiz it kā apraujos. "Bet kā, vakarnakt es taču vēl biju ekstāzē no viņas klātbūtnes, fiziskās?!", vaicāju sev neizpratnē. Zini, man sāk likties, ka es visu dzīvi esmu veidojis attiecības ar meitenēm, ar kurām man nevajadzētu veidot attiecības, jo galu galā neviena no viņām mani pat nav centusies izprast tādā apjomā, lai es spētu ar viņu ilglaicīgi būt kopā. Aj, tā patiesība'ir ļoti komplicēta tēma, par ko šeit rakstīt nebūtu piedienīgi. Es gan ļoti labprāt par to parunātu dzīvē, jo es nekad ar nevienu neesmu par to tā nopietni runājis. Tikai izmetis vārdus/teikumus kā faktus "Jā, tā ir" un "Dirsā".
(Reply to this) (Parent)
"Un, ja man ir jaunas attiecības, teiksim, ar kādu kas man riktīgi patīk, es citiem cilvēkiem nevēlos pat garāmejot pieskarties." - Man šis aspekts ir "no dabas". Es pats esmu pašpietiekamais tips. Bet, kad izveidojas šādas īpašas attiecības/draudzība ar pretējo dzimumu, tad tā pašpietiekamība iegūst citu formu - tādu, kurā esam divi pašpietiekamie. Un tur tiešām nevajag nevienu citu (negribas). Nu, ja vien meitenei nav kink attiecībā pret citām meitenēm - vēlme integrēt kādu trešo noteiktās situācijās. Bet tā jau ir katra pārīša specifika.
"Sevis vešana kārtībā fiziski un mazu mērķu nostādīšana un realizēšana ir kaut kas tāds ko nekad neesmu mēģinājusi darīt." - Es tiešām priecājos, ka tev tas viss sagādā prieku, ka neesi vīlusies tajās lietās. Lai gan kas tur, ko vilties? Tā tomēr ir cilvēka daba - vēlme justies veselam miesā un garā. Es arī jūtu izteiktu nepieciešamību sākt vairāk nodarboties ar fiz.aktivitātēm, kas nogurdina un uzlabo miegu, nezinu, stāju un izskatu (tā, ka pludmalē nav kauna, hahah).
"Un, protams, jo vairāk dara, jo vairāk gruzis, ka gribas būt labākam pašam sev. Nulles punktā jau viegli sēdēt un dzert piuci." - nesapratu īsti. Bēdas par to, ka viss noris labi? Nespēju iztēloties, kā tas ir būt nulles punktā un dzert pifci. Lai gan nē, spēju. Jo, atklāti sakot, to, ka esmu radījis/palīdzējis radīt KAUT KĀDU mūziku - man tas nešķiet nekas īpašs. Tā vienkārši ir mana daba. Tas bija nepieciešams. Kā tāds fizioloģisks process pat. Tāpēc patiesībā jau ir tā, ka jūtos savā priekšā kā worthless piece of crap. Bet mans galvenais moto ir - lai arī kā būtu, nekad neesi a morbid bastard, smaidi tāpat, jo faking smaids var kalpot gan kā pašapmierināšanās, gan kā pirmais domino kauliņš, kam krītot un atsitoties pret otrā, netīšām izveidojas tāda notikumu ķēde, kas liek pašapmierināti smaidīt un, vēlāk atskatoties, priecāties par savu atvērtību pasaules priekšā (jo, teiksim, tas bija jauno attiecību cēlonis vai kā tā).
Sen cibā nebiju sasniedzis komentāra limitu (4000 simboli). Tāpēc nācās iepostēt 2 komentāros. Tas pat mani priecē.
"Sevis vešana kārtībā fiziski un mazu mērķu nostādīšana un realizēšana ir kaut kas tāds ko nekad neesmu mēģinājusi darīt." - Es tiešām priecājos, ka tev tas viss sagādā prieku, ka neesi vīlusies tajās lietās. Lai gan kas tur, ko vilties? Tā tomēr ir cilvēka daba - vēlme justies veselam miesā un garā. Es arī jūtu izteiktu nepieciešamību sākt vairāk nodarboties ar fiz.aktivitātēm, kas nogurdina un uzlabo miegu, nezinu, stāju un izskatu (tā, ka pludmalē nav kauna, hahah).
"Un, protams, jo vairāk dara, jo vairāk gruzis, ka gribas būt labākam pašam sev. Nulles punktā jau viegli sēdēt un dzert piuci." - nesapratu īsti. Bēdas par to, ka viss noris labi? Nespēju iztēloties, kā tas ir būt nulles punktā un dzert pifci. Lai gan nē, spēju. Jo, atklāti sakot, to, ka esmu radījis/palīdzējis radīt KAUT KĀDU mūziku - man tas nešķiet nekas īpašs. Tā vienkārši ir mana daba. Tas bija nepieciešams. Kā tāds fizioloģisks process pat. Tāpēc patiesībā jau ir tā, ka jūtos savā priekšā kā worthless piece of crap. Bet mans galvenais moto ir - lai arī kā būtu, nekad neesi a morbid bastard, smaidi tāpat, jo faking smaids var kalpot gan kā pašapmierināšanās, gan kā pirmais domino kauliņš, kam krītot un atsitoties pret otrā, netīšām izveidojas tāda notikumu ķēde, kas liek pašapmierināti smaidīt un, vēlāk atskatoties, priecāties par savu atvērtību pasaules priekšā (jo, teiksim, tas bija jauno attiecību cēlonis vai kā tā).
Sen cibā nebiju sasniedzis komentāra limitu (4000 simboli). Tāpēc nācās iepostēt 2 komentāros. Tas pat mani priecē.
(Reply to this) (Parent)
(Reply to this) (Thread)
|
Ak tā! Jā...nu man nav šaubu par to, kuras tās ir, pat neatverot linku.
(Reply to this) (Parent)