nekurlande

ulvs @ 05:11 pm: "[..]visa tā vienaldzība ir biedējoša. Manējā, visu pārējo – mēs vienkārši izliekamies neredzam." - Jā, tas ir biedējoši. Ne biedējoši, bet kaut kā... nevaru atrast vārdus, kā tas ir, kad, teiksim, redzam, ka kaķītis vai vecmāmiņa pūst dzīva, bet mēs tāpat svinam ziemassvētkus kopā, pie viena galda un dodam bučas, un apskaujamies, apzinoties, ka nāve ir tepat, aiz stūra. Varbūt biedē tas, ka nezinam, kad tieši tā izlīdīs?

Zini, man šķiet, ka cilvēce būtu jēgpilnāka (dzīves būtu jēgpilnākas), ja katrs cilvēks vismaz aptuveni zinātu, kad nomirs. Protams, var gadīties, ka sanāk pretēji - tie cilvēki, kuriem nav atvēlēti daudz gadi kaut kādu liktenisku iemeslu dēļ, nodotos pašiznīcībai. Bet es to nenosodu. Patiesībā šķeit, ka es būtu viens no viņiem. Taču grūti par to spriest, it sevišķi, ja pieņem, ka nāves datums tiktu uzzināts jau bērnībā.

Man patīk tavas domas. Vēlētos parunāt ar tevi. Taču visi plāni ievelkas, ieilgst, un man arī bail, ka noteiktu iemeslu dēļ tava vēlme parunāties ir sarukusi. Tam tā nevajadzētu būt. Bet, ja tas tā ir, tad tas ir ļoti skumji. Jo mēs visi vēl esam jauni, mums visiem vēl ir jāmeklē un jāpārbauda, nav jāierobežo sevi, bet nav arī jāpiečakarē tuvākie cilvēki. Vienmēr ir metode (vismaz man).