nekurlande

ulvs @ 07:39 pm: Atvaino, ka tik haotiski izsakos par lietām (tāpēc tev sanāca pārprast par to, ka iezīmēju līdzību ar gulēšanu ar mani - tur es drīzāk norādīju savu neizpratni pret konkrētā cilvēka rīcībām, nu, ķipa "vēlos ar tevi piedzīvot pašu intīmāko un skaistāko, taču nevēlos tavu personību"), bet tie ir cibas komentāri. Esmu sapratis, ka, gadiem ritot, man arvien grūtāk ir izteikties rakstiski, nesākot poētiski izplesties neciešami plaši. Kāds teiktu - bet tas taču ir kolosāli, poētiskums ir burvīgs! Un arī garas vēstules ir burvīgas! Taču, pieņemu, tie paši gadi arī manī ir radījuši tādu skumju apziņu, ko varētu raksturot ar vārdiem "tas viss ir velti" vai "tas viss ir vien tāds kā dekorējums uz kūkas, kas realitātē, uzkosts uz zoba, izrādās esam no plastmasas". Pazīstot sevi, noteikti nedaudz pārspīlēju (tā ir rakstura iezīme, netikums, kas mani pavadīs līdz mūža galam, šķiet; protams, ceru, ka man 2. pusmūža krīzē, ap 40, atnāks, vai arī radīšu pats, kaut kāda dzena apziņa, un es saskatīšu sevī vairāk pretmetus pārspīlēšanai, kas, izrādās, ir visu mūžu kalpojuši kā balanss.

Jo balanss cilvēku dzīvēs bieži vien tiek piemirsts, tiek piemirsts tā esneciālā daba- gan kā kompensēšana, gan vienkārši - lai viens gals neiegrimtu purvā, bet otrs neizžūtu, pietuvojies pārāk tuvu saulei tikai tāpēc, ka viens no galiem ir noslīdējis uz leju, iegrimis purvā tik dziļi, ka to var dabūt laukā tikai ar ķirurģisku iejaukšanos.

Jā, fiksi atgriežoties, es vēlējos arī piebilst, ka, ja man ir attiecības, un ir abpusēja love, tad nodarboties ar krāpšanu ir galīg' greizi. Tā tad ir kā mentāla problēma vai slikts ieradums. Vai arī galēja nepieciešamība. Man ir par sevi bail. Par to, ka galu galā neprotu mīlēt ilgtermiņā. Ka protu vien (ļoti labi) iemīlēties, mīlēties un mīlēt cilvēku, kamēr viņš tiek atklāts. Bet, kad saskaros ar rutinālajiem dzīves aspektiem, tad uzreiz it kā apraujos. "Bet kā, vakarnakt es taču vēl biju ekstāzē no viņas klātbūtnes, fiziskās?!", vaicāju sev neizpratnē. Zini, man sāk likties, ka es visu dzīvi esmu veidojis attiecības ar meitenēm, ar kurām man nevajadzētu veidot attiecības, jo galu galā neviena no viņām mani pat nav centusies izprast tādā apjomā, lai es spētu ar viņu ilglaicīgi būt kopā. Aj, tā patiesība'ir ļoti komplicēta tēma, par ko šeit rakstīt nebūtu piedienīgi. Es gan ļoti labprāt par to parunātu dzīvē, jo es nekad ar nevienu neesmu par to tā nopietni runājis. Tikai izmetis vārdus/teikumus kā faktus "Jā, tā ir" un "Dirsā".