nekurlande

ulvs @ 12:05 am: Mani tas nav skāris, jo es tomēr jūtos esam ieguldījis pasaulē šo to (mūzika). Tāpēc nav tāda "dzīvoju bezjēdzīgi" apziņa. Kā arī baudas... uh, visas tās teorijas un prakses, kas izgājušas cauri baudas testiem un visam pārējam, gadiem strauji ritot gaŗām. Tas viss bija ļoti nepieciešams izaugsmei (jo biju traumēts bērns, joprojām esmu, taču vismaz tagad spēju labi eksistēt ar citiem cilvēkiem, īpaši pretējo dzimumu; ne eksistēt, bet dzīvot ar pilnu krūti). Es citiem nemaz neieteiktu savas pieredzes, jo svarīgi ir tie paša cilvēka priekšnosacījumi - kas viņš bija pirms tā visa.

Jūtu, ka ar vecumu izjūtu līdzīgas domas. Jau sen vairs prāts nenesās uz laika kavēšanu, parasto (ar kādu vai vienatnē). Prāts alkst konstrukciju, funkciju (tas patiesībā tāds vienmēr ir bijis). Jā, var redzēt, ka mēs neesam pazīstami, jo cilvēki zina tikai manu ārišķo "es" (ko es, saprotams, neslēpju). That said, mans ārišķais es arī daudz ko stāsta par visu pārējo, tobiš, deducēt var daudz ko precīzi, taču tam visam būtu jāeksistē ar komentāriem no "autora" jeb manis - tik tas leģitimizētu šo info (smejos).

Nedaudz aizbraucu pseido-beztēmās. Nē, nē, kamēr nav alkas tikties, man nemaz tāpat vienkārši negribētos tikties, lai arī zinu, ka mēs ļoti kvalitatīvi, smejoties pavadītu laiku. Un man tas patiesībā nepatīk, ka man to negribas (tā tikties), jo agrāk spēju vienkārši cibā sarunāt tikšanos un tajā pašā dienā tikties. Tas bija forši, tā spontanitāte, tās bailes. Tagad viss ir tik nopietns (es pats it kā arī, taču, paldies pasaules priekiem, esmu saglabājis un, ceru, saglabāšu zināmu nenopietnību un spēju pasmieties/paņirgāties par sevi un citiem līdz mūža galam).

Vēl jāpiebilst, ka tu šajā komentārā izklausies baigi pēc manas ex-labākās draudzenes (labākā drauga pat), kura vairs tāda nav, jo izdomāja, ka negrib mani kā labāko draugu un draugu vispār, jo viņai tagad (beidzot) ir bojfrends, un viņa grib dzīvē stabilitāti (un tāpēc izsvītro visu, kas asocējas ar pretējo, tā vietā, lai gūtu jaunas asociācijas un pārbaudītu vērtību stabilitāti, viss tiek izdzēsts, tiek brutāli pieņemti jauni nosacījumi, un tā tālāk un tā joprojām). Patiesībā skumji (par viņu). Bet es ceru, ka tev tas (pirmā sievietes pusmūža krīze - tā to dēvēju) neizpaudīsies tik drastiski un muļķīgi, kā viņai (tā, ka jāatdraugo par cibā, hehe, lai gan pirms pāris mēnešiem, pat esot viņas jaunajās attiecībās, viņa ar lielāko prieku mīlējās ar mani - tas tā, nju, pieminot viņu pēdējoreiz kā līdzību). Jo nekas taču reāli nav mainījies - jā, mums visiem vajag vērtības, jēgpilnas lietas, varbūt pat zināmu matēriju, taču tas viss, vismaz domu (panikas) līmenī ātri vien pāries. Un vēl kas - suģestēju tev pārbaudīt šīs jaunās vērtības, nostādot reālās situācijās līdzās vecajām, apskatot, kas ir un kas nav apvienojams. Pretēji izklausās, ka tu arī šo to vēlies kā griezt ar nazi nost. Tas tomēr nav veselīgi.