nekurlande

nekurlande @ 12:26 pm: Mani biedē neredzēšana un izlikšanās neredzam, nāve vēl ir optimālākais, kas var notikt ar šiem 'obejktiem', kurus izvēlamie nepiefiksēt.

Oj, tas būtu ārkārtīgi interesanti. Daudz iespēju gan ietu secen. Teiksim, ja redzētu, ka nāves datumi galīgi nesapas, es negribētu uzsākt kādu jaunu, skaistu projektu ar cilvēku. Negribētu taisīt bērnus, zinot, ka tiem nebūs kāda no vecākiem, vai abu. Daudz ko neizdarītu un nenoriskētu. No otras puses, daudz vairāk mestos nezināmajā, sevišķi, ja laika vairs nav daudz. Bet nu, nevienam jau nav gana laika.

Jā, laiks iet un priekšu, viss plūst un mainās. Līdz ar to arī man ir daudz kā jauna. Uz kaut ko durvis aizvērušās, uz kaut ko atvērušās. Dzīšanās pēc bezjēdzīgas baudas gūšanas un dzīvošanas priekos vien sadilusi līdz līmenim, ka nespēju likt sevi mierā, ja neesmu gana daudz padarījusi un attaisnojusi sev savu eksistenci. Ja darāmajā nav jēgas. Ja nav kaut kādas vēlmes, mērķi, nodomi - kaut vai maziņi. Jūtu, ka laiks sācis tecēt pavisam strauji un tas mani ik dienas dzen izmisumā. Protams, ir jauki pasēdēt kanāla malā, iztukšot vīna pudeli, izstaigāt pilsētu un apzīmēt sienas laiku pa laikam, un vērtīgi, un vajadzīgi - kamēr tā nav vienīgā ikdienas nodarbe. Mans prāts ir kļuvis atvērtāks, tīrāks un līdz ar to jūt vajadzību tapt nodarbinātam, tāpat ar ķermeni - sports un viss tas. Man liekas, ka laiks, kuru nosist uz mana pulksteņa sāk beigties, vai arī pārējais laiks, kurš ir paredzēts nenosišanai sapūs, atmirs, un tad tā laika paliks pavisam maz, vai nu šausmīgi daudz - bet tas būs pussapuvis. Ja es neizdarīšu ko vērtīgu, vai nesapratīšu kas ir tas, kas man ir jāizdara, kaut vai aptuveni, sajukšu prātā. Protams, kad būs laiks, var izdoties pastaigā un sarunā, neko no tā nesagaidot un labi pavadīt laiku. Ar šo visu tikai gribēju teikt, ka konkrētajā brīdī esmu ārā no tās bāros sēdētāju, virtuvēs ģitāru spēlētāju un tualetēs šņaucēju scēnas - man ar mūžigajiem svētkiem ir pauze. Un es nesmādēju kādu cigareti un alu pie plīts vēlos vakaros, vienkārši ne vairs tā kā agrāk pa jumta korēm ar pudelēm rokās un dzīves jēgas saucieniem uz lūpām. Tas viss vēl ir, bet tikai tad, kad tiešām jūt. Domu Tu saprati, cerams.