![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
izlasīju,ko jūs te kopš vakardienas...
mēs laikam esam neromantiski jeb neiejūtīgi,jeb kā to lai nosauc.
pa šiem gadiem vīrs man ir pa jubilejām un ziemsvētkiem kopā uzdāvinājis virtuves iekārtu un rokaspulksteni. es viņam - siksnu un līdz galam neuzadītu cepuri. teātru biļetes īsti par dāvanām neskaitu.
ik pa laikam es viņam paziņoju,ka sievai puķes sen nav atnestas, un kalnedārā pie manas dz.d. ir ieraksts "puķes sievai", manis veikts.
ja vien es neesmu iegājusi "viss slikti,vīrs cūka" pozā,mani pagalam nesatrauc ne dāvanas, ne puķes. es pati reāli sūkāju kā dāvinātājs,ja vien nav riktīgi aizķēries kautkas,kas škiet vajadzīgs, nevis kvalificējas kā smuks sūdiņš.
un man uzdāvināt puķes nudien nav viegli,izņemot dzimšanas dienu,kad visi enivejs dāvina narcises un tulpes.
pēdejās reizēs gan jāatzīst,ka vīra nestie pušķi bija gandrīz manas smalkās gaumes apprūvojami, šķiet atradis labu puķu bodi. un viņš zin,ka ar daudz lizantēm vienmēr var droši izbraukt.
bet savulaik esmu atteikusies pieņemt sarkanas rozes un džeki,kas nāca uz randiņiem ar lakstiem, uzdzina šausmas.
uz pasaules nav nekā baisāka par krizantēmām un saktveidīgiem pušķiem.
mēs laikam esam neromantiski jeb neiejūtīgi,jeb kā to lai nosauc.
pa šiem gadiem vīrs man ir pa jubilejām un ziemsvētkiem kopā uzdāvinājis virtuves iekārtu un rokaspulksteni. es viņam - siksnu un līdz galam neuzadītu cepuri. teātru biļetes īsti par dāvanām neskaitu.
ik pa laikam es viņam paziņoju,ka sievai puķes sen nav atnestas, un kalnedārā pie manas dz.d. ir ieraksts "puķes sievai", manis veikts.
ja vien es neesmu iegājusi "viss slikti,vīrs cūka" pozā,mani pagalam nesatrauc ne dāvanas, ne puķes. es pati reāli sūkāju kā dāvinātājs,ja vien nav riktīgi aizķēries kautkas,kas škiet vajadzīgs, nevis kvalificējas kā smuks sūdiņš.
un man uzdāvināt puķes nudien nav viegli,izņemot dzimšanas dienu,kad visi enivejs dāvina narcises un tulpes.
pēdejās reizēs gan jāatzīst,ka vīra nestie pušķi bija gandrīz manas smalkās gaumes apprūvojami, šķiet atradis labu puķu bodi. un viņš zin,ka ar daudz lizantēm vienmēr var droši izbraukt.
bet savulaik esmu atteikusies pieņemt sarkanas rozes un džeki,kas nāca uz randiņiem ar lakstiem, uzdzina šausmas.
uz pasaules nav nekā baisāka par krizantēmām un saktveidīgiem pušķiem.
un vēl arī par to - mēs kāzu dienu knapi atceramies,kurnuvēl pazīšanos
jāatzīst gan,ka studentnelķes un kautkādas maziņās man patīk un aug dārzā
saktveidīgs - tas ir drausmīgs pārpalikumu rosols,kur salikti nesavietojamu formu un savstarpēji kodīgu krāsu veci ziedi, plus vēl uz zaļumiem uzpūsti spīdumi
jebkas,kur iebāztas krizantēmas aŗī tur klasificējas.
Vispārējais, lai kas tas būtu (pat neļķes un kallas) sagādās prieku.
Man reiz bija pielūdzējs, kuram patika pušķi, kas ir augšdaļa kā ar nazi nogriezti. Katru reizi tiekoties viņš man tādus dāvināja un lepojās, ka meitenes ziedu salonā jau no viņa raustoties, jo ja nav augšā pilnīgi plakans, tad liekot pārtaisīt.Es tā diskrēti ieminējos, ka varbūt nemaz nevajag šitos te rožu saldumu traukus, pietiks ar vienu margrietiņu.
Nākamreiz viņš tā arī atbrauca, ar vienu margrietiņu un bija izbesījies. Salona ko tādu (pēc iepriekšējiem pasūtījumiem) bijis kauns pirkt. Tirgus tantiņas nav bijušas uz vietas. Nācies pašam braukt pa laukiem un meklēt, kur aug.
bet vispār man patīk pist kapeiku un patīk arī mentāli skaitīt to kaudzi zelta, ko esmu ietaupījusi, neko nedāvinot un noliedzot kaut kā baigi apdāvināt sevi.
skaidrs,kad mēs augām,tad jebkura no ārzemēm atvesta košļene vai pildspalva bija zelta vērtē,tāpat pusaugu gados kautkāi šampūni vai tušas vai aks (nu, no radiniekiem tas viss,protams, vnk kā dāvanu faktu pieminu)
bet tagad - nu,tak katrs pats visu var nopirkt un to,ko nevar,nevar arī uzdāvināt