Šodien bijām ainaviskā MTB-braucienā uz tālākajiem kalnu areāliem. Tālākie kalni bija varen iespaidīgi, it īpaši, kad braucām gondolā uz augstieni un apakšā bija akmeņu vālu klājiens. Arī augstiene/plakankalne bija brīnišķīga - akmeņi, kalnu pļavas, marmotu alas, kaut kādi kondori virs galvas, aitas, pat vienu brīvdabas kalnu āzieni mana vanagacs pamanīja. Lejupceļš veda miglā, bet tas vēl nekas - uznāca nereāls lietus, zibens un pērkons - izmirkām līdz pēdējai vīlei. Iebraucām pilsētā, gondola, mūsu vienīgais transports, neiet zibens dēļ. Boifrends palika lejā ar abiem velo, kamēr es devos stopēt. Ilgi gaidīt nenācās, pat neskatoties uz to, ka es biju pilnīgākā ūdensžurka un es šaubījos, vai kāds gribēs tādu laist savā auto, bet apstājās diezgan kūlīgs crossovers ar ādas salonu (pirms vēl devos stopēt, boifrends noskaloja manu šortu pakaļu ar velo mazgājamo šļūteni). Viņš vēl ieņirdza, ka moš kāds lokālais fermeris mani paņems. "Jā, kopā ar savām cūkām", es atbildēju. Stundas laikā tiku augšā pie auto un lejā ar ierubītu pečku uz pilnu katušku. Diemžēl, tobrīd, kad viss neizskatījās pārāk lieliski (pašiem ar velo kulties augšā būtu vismaz 2-3 h), viens otru nenofočējām, tā kā nav, ko, diemžēl, parādīt. Bet kopumā, diezgan episki, jo man pat neuznāca crisis nerviosa ar velo braucot tumšā mežā, kur lietus gāž, vējš auro un velotakas pārtop par kalnu strautiņiem.

Pa ceļam