par muzikālajām emocijām
pagājušajā piektdienā sanāca būt Dānijas nacionālajā operā uz Figaro kāzām... šeit svarīgi ir tas, ka man nepatīk Mocarts... vēl vairāk - man izteikti nepatīk Mocarts, ir precīzi viens skaņarbs, kas man patīk, bet ļoti - tas ir Rekviēms, kurš man patīk ļoti ļoti... bet operas viņam, manuprāt, ir drausmīgas... tātad jāatzīst, ka es uzreiz biju pret un ne pārāk alku iet uz to, taču kamōn, opera Dānijā gan jau ļoti forši... nu lūk, nebija forši... pirmo cēlienu es nogulēju un no otrā aizbēgu... izrāde bija ļoti modernizēta, gana perversa un tēlojums bija vulgārs pēc principa - nesaprotat itāļu valodu, jūs lūzeri, vismaz paņirdziet par to, kā mēs te ākstamies uz skatuves...

un aizvakar vakarā bijām Gorā uz Mocarta rekviēmu, izpildīja LNSO un Radio koris... sākumā man likās, ka viss būs slikti, diriģents novāca pulti un es neticu diriģentiem, kas visu partitūru perfekti zina no galvas... Introitus sākās ar smagu feilu, timpānists spēlēja kaut ko vienu, orķestris citu, nesaslēdzās... bet timpānists arī turpmāk regulāri spēlēja garām, un hipsteris no kora nevarēja tikt galā ar trīsstūri - viņš nekādi nevēlējās skanēt... bet orķestris vairāk nefeiloja (nū, kontrabasists neredzēja notis un ik pa laikam līda kaimiņa notīs un pāris reizes aprāva, bet citādi viss bija labi... nu, koris šļupstēja, sevišķi Confutatis un vispār sapratu, ka mūsu dziedātājiem ir ļoti grūti dziedāt latīniski un ļoti smagi iet ar burtu 'S'..

man ļoti patika solisti (Jānis Kurševs, Ieva Parša, Jolanta Strikaite-Lapiņa un Rihards Millers, pirmais bija pavisam fantastisks) un mani sākumā samulsināja, kad pamanīju asaras Kurševa un Paršas acīs, bet pēc piecpadsmit minūtēm asaras jau pilnā gaitā arī pa maniem bārdainajiem vaigiem skrēja... ļoti aizkustinoši, iedomājos, ka Mocartam ir izdevies radīt universālu skaņdarbu un centos iztēloties, kādam būtu jābūt cilvēkam, lai to nevarētu saprast.. viennozīmīgi gada laikā aizkustinošākais un labākais muzikālais piedzīvojums...

un jā... beigās izrādījās, ka tas, ko es redzēju, kā raudāšanu, Regita nokomentēja "jā, nu mūziķiem laikam tas profesionālais, viņi bez tēlošanas nevar iztikt" un Ivars pateica, ka viņam vispār nepatika... un es paliku visai puzzled, kāpēc ciniskajam man asaras skrēja un sirds sāpēja, bet pārējiem likās "pē"?

jā, pirms Rekviēma skanēja Andreja Selicka "Šiupuļdzīsme Jēzum", par kuru sākumā likās, ka būtu forši, ja šo daļu varētu izlaist un atnākt tikai uz rekviēmu, bet skaņdarbs izrādījās pārsteidzoši kvalitatīvs un saturīgs un man ļoti patika... gaidīju, ka būs gairlaicīga formāla reliģiska padziedāšana, bet izrādījās ļoti ļoti labi... izrādās, ka pagājušajā gadā esot saņēmis Gada jaundarba balvu...