par patriotismu
šobrīd (ta ko šobrīd, šādas kustības vairāk vai mazāk notiek jau kopš es sevi atceros sabiedriskajā lauciņā darbojties) ik pa laikam uzpeld jautājums par to, ka latgalieši cīnās par savu etnisko identitāti un valsts politika "iznīcinot" latgaliešu kultūru, "aizliedzot" valodu un visādi citādi cenšoties iznīdēt latgaliešus... nu labi, es pats arī uzskatu, ka apzīmēt valodu, kura ir definetlī senāka (gan ne savā pašreizējā skanējumā) par latviešu valodu (gan ne savā pašreizējā skanējumā) par "latviešu valodas paveidu" ir savā ziņā debili un nepareizi un izklausās pēc Ulmaņa un Musolīni tautiskuma mitoloģijas, bet arī lielo cepšanos par "mēs - latgalieši nesaprotu"..

bet mani sajūsmina tie latgalieši, kuri aizvācas uz Rīgu vai uz Īriju zemenes lasīt un uzstāj uz runāšanu latgaliski, rakstīšanu latgaliski un visur sava latgaliskuma paušanu... ir ļoti viegli būt patriotam, esot kaut kur prom... tāpat jau latviešu kopienas austrālijās, amērikās, kanādās un citur emigrācijā, kas Latviju atbrauc apraudzīt pāris reizes dzīves laikā, sarauc degunu un aizbrauc atpakaļ pie ģimenes un "svešieni", lai kultivētu latviešu valodiņu, tautas folkloru un visādi citādi demonstrētu savu patriotismu un solidaritāti ar latviešu tautu...

vispār jau man liekas, ka ja šie visi hokeja un alus fani ar savām latviešu lentītēm patiešām kaut ko censtos darīt savas tautas labā, nevis tikai runātu par mistiskām apspiešanām, draudiem, asimilācijām un citām muļķībām, būtu daudz labāk... un kā diezgan smuki savulaik izteicās Artēmijs Lebedevs par panslāvismu - patriotismu būtu jāsāk kultivēt ar to, ka izmazgājam savu kāpņu telpu un palīdzam vecenītei pāri ielai pāriet... viss "bla-bla" ir tikai "bla-bla" un nekas vairāk... un it kā jau apzinamies, bet ik pa laikam sakrājas...