Vakar nopirku brīnišķīgu 70. gadu paidofilu literatūras paraugu - grāmatu "Vīriešiem līdz 16 gadiem". Kaut kad ieskanēšu bildītes, bet pagaidām - citāti:

"Kopš esmu pieaudzis, mani pastāvīgi māc nemiers: ko darīt, lai nezaudētu draudzību ar zēniem, lei neatsvešinātos no saviem dārgajiem draugiem, uzticamajiem biedriem. Zēni! Dižā, nemierīgā un skaļā cilts, jums es vienmēr esmu bijis uzticīgs un palikšu tāds līdz galam! Jūs esat mūsu vecās Zemes jaunā diena. Kā gan lai nemīl šo jauno dienu...?"

"...Parasti visi zēni mācās skriet, spēlēt "gorodkus" vai dzenāt futbola bumbu, drāzties ar velosipēdu vai rāpties kokos, fantazēt un sapņot par vēl neredzēto."

"Ja" un "bet" - ar šiem diviem īsajiem vārdiņiem varētu sākt garas pārdomas par īstiem zēniem un, maigi izsakoties, par neīstiem zēniem. Jā, jā, neīsti zēni arī dzīvo pasaulē! Un te uzreiz neko neizmainīsi. Var valkāt moderni šūtas bikses, var prast meistarīgi boksēties, skaisti lēkt no torņa ūdenī, braukt slalomu pa bīstamām nogāzēm un tajā pašā laikā nebūt īstam zēnam."

"Es nekad neaizmirsīšu maza auguma rudmati, kurš pārsteigto biedru acu priekšā izvilka no apnēsātas maksts apbružātu naganu un, šaujot no trīsdesmit metru attāluma, vēja rādītājā uz divstāvu mājas jumta izveidoja burtu "F". Pieaugušie teica, ka viņš ir vecs čekists un Dzeržinska draugs. ...Pēc daudziem gadiem, trenējoties šaušanā ar pistoli, es atkal un atkal atcerējos viņa zaļo aci, piemiegtu kā kaķim, un mazo, stingro, vasaras raibumiem klāto roku."