cietuma štellītes
Iegruzījos, ka Golunovs piekauts. It kā: vai tad tas nebija gaidāms? Bet, no otras puses: kā tas var būt, ka es jau zinu, ka tas ir gaidāms, ka tas šķiet gandrīz normāli. Kad es biju Indijā uz pen kongresu, tur bija viens pasākums speciāli paredzēts tiem autoriem, kas bijuši cietumā. Pirmajā daļā gan Indijas rakstnieki (tikai vīrieši) viens otram bezgalīgi dāvināja dažādas šalles (no racist, just did not understand the thing). Bet otrajā daļā runāja divi rakstnieki un viena rakstniece. Viens no Turcijas, arestēts viņš bija jauns, par spīdzināšanu viņš nestāstīja, bet tieši tas, kā viņš to informāciju izlaida bija stindzinoši, tagad dzīvo Berlīnē. Izskatīgs, sievietes viņu aplido un, ja kāda to nedara, tad viņš uzsāk mazu karagājienu, lai tomēr viņa to darītu. Divi pārējie stāsti vispār bija pārāk šausminoši, lai es tos neprecīzi atstāstītu. Bet nu tur bija nenormāli maza apcietinājuma telpa, bez jumta, kamera biedra sodīšana tavā vietā, piekaušana, izvarošanas draudi, tad klusums stāstā utt. Bet viņi visi smaidīja tādu mierīgu, harmonisku smaidu un tiešām šķita, ka viņiem ir oreols ap galvu. Bet arī šķita, ka viņi ir otrpus.
Es nezinu, es tiešām nezinu. Un vēl, interesanti, ka no pasākuma es vēl atceros, ka tik un tā gruzījos par to, ka šai namā, kas bija teātris, cik es sapratu labs teātris, kaut kāds pūnes jrt, ka šai teātrī bija nenormāli netīras tualetes un nebija tualetes papīra.