Cirslītis ar draugiem aizbrauc road-tripā uz Itāliju. Veselas 10 dienas Cirslītis turās, neizdarījis neko cirslīgu, bet 11-ajā dienā viņa patiesā daba ņem virsroku. Izstaigājis Venēciju, Cirslītis atnāk līdz mazo kuģīšu piestātnei un gaida savu kuģīti atpakaļ uz kempingu. Skaists vasaras vakars, riet sārta saule. Cirslītis nolemj - jāsabildē tak tāds skaistums! Izrauj draugam no rokām dārgo spoguļkameru, pienāk pie piestātnes trepītēm un sāk bildēt. Trepītes aiziet tieši līdz udenim un ir koši salātzaļām ūdenszālēm noaugušas. Cirslītis, ilgi nedomādams, nodomā, ka, uz trepītēm stāvot, varētu dabūt labāku kadru un droši sper uz tām savu ķepu. Pēkšņi viss sagriežas kājām gaisā, Cirslītis jūt kaut ko slapju un glumu sev pie dibena un vārgi nopīkst aiz sāpēm. Kā tad, nomaucies uz trepītēm, jo ūdenszāles ir slapjas un pēc vellla slidenas, un uz dibena nobraucis vairākus pakāpienus uz priekšu. Ticis sveikā ar nelielu pārbīli un milzīgiem zilumiem uz dibena un rokām, Cirslītis klusībā pie sevis domā, kādos vārdos viņu sauktu ceļabiedrs, ja viņa dārgā fotokamera ar visām Itālijas piedzīvojumu bildēm kopā ar Cirslīti būtu ietesusies iekšā Venēcijas kanālā.