līdzīgi kā tieksme skriet maratonus tā arī stratēģija pēc stundu gara miega pamosties ar pirmo modinātāju pirmdienas rītā desmit minūtes pirms izbraukšanas. jau ar vakarnakt svaigi no veļas žāvētāja uzvilktām tīrām darba drēbēm mugurā, lai ātri turpat pie gultas uz parketa no tepiķa izkratītu pāri palikušo koku ar dažiem citiem nezināmas izcelsmes kristāliem un vairākiem smalkiem, zaļiem kunkuļiem. tad sabīdīt to trīs treknās līnijās, caur sarullētu piecsimtnieku iešņaukt divas katru savā nāsī. tad trešo tajā, kurā vieglāk gāja iekšā pirmās. atlikušajās pēdējās divās minūtēs izdzert nedaudz mikrenē pasildītu jau vakar sagatavotu piparmētras tēju. visbeidzot precīzi desmitajā minūtē ielēkt lielā korporatīvā busiņā, lai ar pacilātu garastāvokli vestu uz darbu citus astoņus miegaini samulsušus kolēģus un aizvadītu brīnišķu nedēļas iesākumu un.... jā... kur es paliku... tātad... līdzīgi kā tieksme skriet maratonus šāda stratēģija neuznāk garīgi veselam cilvēkam tā vienā brīdī. abas parādības ir sekas no smagas atkarības ar sekojošu virkni sliktu lēmumu. nekas no tā visa nav glorificējams, un šāda veida uzvedību nevajadzētu ne apbrīnot, ne atbalstīt, ne sludināt! vēlos uzreiz paskaidrot, ka es neskrienu maratonus un arī nepiekopju šāda veida stratēģijas! vienkārši nesen manas sievas bojfrends stāstīja, ka viņa bijušais klasesbiedrs tā iznieko savu dzīvi. viss, protams, baumu līmenī. paldies par uzklausīšanu! skriet ir kaitīgi!