Vakar bija liela vilšanās par Interstellar, kuru spēju noskatīties tikai līdz pusei. Laikam to ir veidojuši tie, kam ir problēmas ar suspension of disbelief, tāpēc vajag visu uztaisīt pēc iespējas reālistiskāk, visu pēc mūsdienu zinātnes principiem. Bet ja tur nav daudz elementu, par kuriem būtu jāpielieto suspension of disbelief, tad kur ir baudījums? Sci-fi jau, manuprāt, skatās tieši, lai sapņotu, atrautos no realitātes un ļautu prātam paceļot.

Citādi jau tā būtu forša romantiska filma par tēva mīlestību pret meitu un grūtajām izvēlēm, ja vien aktieri būtu emocijas labāk nospēlējuši. Laikam visa nauda bija aizgājusi specefektos.