Pie reģistrācijas Ieva (nu tā bijusī treniņbiedrene, kura apprecējās ar mūsu treneri) prasa, vai es vairs piedaloties tikai šitādos pasākumos? Šogad jā, atbildu. Kaut kā nav sanācis vairāk. Tagad uz pieCēsu mežiem grūtāk izbraukāt – viss tik dārgs, tik dārgs. Ceļa izdevumi divkāršojušies – i dzinējs rijīgāks, i degviela dārgāka, i ceļabiedrus, ar ko izmaksas dalīt, grūtāk konsolidēt. Entuziasms arī mazinājies. Bet visu nosaka spēks, kura vairāk nebūs. Ies tikai mazumā. Ja vēl pa ziemu uz zālīti būtu iets, kaut svarus cilāt.. Varēja jau arī tepat pa pieRīgas parkiem paskraidīt, bet to tomēr pašlepnums neļauj. Un azartu tur arī grūti atrast. It sevišķi ja stāžs šajā nodarbē ir kopš 80tā gada. Un meistarība bijusi elites līmenī. Uz tradicionālajiem tautas festivāliem šosezon arī nebiju. Bet principāli vienreiz šogad bučus uzaut vajadzēja – vismaz struktūrvienības godu aizstāvēt uzņēmuma atklātajās meistarsacīkstēs. Atšķirībā no pērnā gada   manas izredzes un motivāciju vairoja izvēlētais apvidus pie Milzkalna, solītā pirtiņa pēc distances un nepārspīlētais trases garums, ko pie esošās kondīcijas varētu arī veikt nepārpūloties. Pretargumenti: klepus un iesnas. Bet braukt vai nebraukt atstāju pēdējam brīdim un pašsajūtai.

No rīta laiks rādās pelēks un pretīgs, tomēr cerīgs. Sveikuļos jau pavisam skaists laiciņš. Protokols uzrāda, ka vīru grupā uz starta izies 12 dalībnieki. Lai arī tajā vidē grozos jau 25 gadus, tomēr neviens uzvārds nešķiet pazīstams, lai rēķinātos kā ar nopietniem konkurentiem. Vēl jo vairāk – varbūtība, ka uzņēmuma darbinieku vidū varētu būt arī kāds slēptais talants vai izbijušais žanra profesionālis ir diezgan maza. Tad es to zinātu. Bet nevajag noniecināt arī amatierus. Sevi gan pārvērtēt arī nav pamata vairs.

Apvidus bija manā gaumē. Diemžēl šoreiz tas pievarēja mani. Tādas kļūdas ir nepiedodamas meistariem, kuri pat ja dzertu, savu meistarību nenodzertu.

Tā bija pilnīga izgāšanās. Paliku priekšpēdējais. Uz pirtiņu slampāju ar muļķīgu smaidu, fiksi noskalojos un fiksi prom.