Bija visai jaukas brīvdienas, un šķiet, ka ar katru nelielo, īslaicīgo atsvešināšanos no pilsētas es vairāk tuvojos sev un īstajām lietām. Katru nakti Kaltenē ļoti sapņoju, arī šonakt Rīgā sapņoju. Un modos ik pēc stundas, jo iekšējais pulkstenis satraucās, vai nav jau 6:10, kad būtu jāceļas pārbaudīt, vai brālis ir gatavs doties uz savu vasaras darbiņu.
Divus no sapņiem atceros ļoti labi, gandrīz kā vecajos laikos, kad varēju vienu sapni detalizēti raksturot uz trīs lapaspusēm. Pirmais sapnis manī atstāja lielāku emocionālu(?) iespaidu, bet otrais - vienkārši nedaudz wtf, jo parasti manos sapņos tādu noskaņu nav.


Pirmajā sapnī mēs bijām lauku mājā un gatavojāmies radu saietam (starp citu, tāds tieši notiks, manuprāt, pēc divām nedēļām manos laukos). Es un mana ģimene. Pati nezinu iemeslu, bet devos pa izbraukto lauku ceļu līdz šosejai, kas nemaz neatgādināja Pleskavas šoseju. Pa ceļam uz šoseju bija brīdis, kad priekšā uz izbrauktā pļavas ceļa pēkšņi bija redzama kaudze sakrautu zaru – sausu, bez lapām. Rāpos tai pāri, kaudze bija manu acu augstumā. Kad biju pārrāpusies pāri zaru kaudzei, jau redzēju šoseju – ceļmalā bija smagā mašīna (vai busiņš?) un sarkana vieglā mašīna. Tuvojos tām, līdz saskatīju, ka pie sarkanās mašīnas stūres sēž sieviete, bet no otras – smagākās – mašīnas izlēcis vīrietis ar pistoli, staigā ap sarkano mašīnu un draud sievietei, un tēmē uz viņu. Manā prātā pirmā doma – nepieciešams blefs, lai to duraku iedzītu zemē. Tā nu tuvojos viņam izstieptām rokām, pirkstiem veidojot pistoli, bet cenšos savu „pistoli” turēt tā, ka viņš neredz, ka tā nepavisam nav īsta pistole. Viņš mani pamana, joprojām tēmē uz, iespējams, blondo sievieti sarkanajā mašīnā, es tēmēju uz vīrieti, un vienlaikus notiek divas lietas – viņš izšauj uz sievieti, bet vīrieša apjukuma brīdī no manas pēkšņās un drošās tuvošanās kāds no krūmiem tai pašā laikā nošauj vīrieti ar pistoli.
Nākamo kadru redzu kā filmā – sievietes seja izšķaidīta, visa vienās asinīs, un viņa smaida – un es saprotu, ka viņa smaida, jo izglābusi mani. Sapratu, ka šis scenārijs nenotiek pirmoreiz – iepriekšējā reizē es vienkārši biju nākusi, baidījusies un tuvojusies, tāpēc vīrietis ar pistoli nošāvis mūs abas. Tagad viss noticis otrreiz, un viņa parūpējusies, lai kaut kas mainās, lai šoreiz es nāku droši un ar blefu, un tā viņa mani izglāba.

Otrajā sapnī es braucu ar auto pa Latvijas mazpilsētām, mežu ceļiem, kalnu ceļiem, līdz nonācu atpalikušu bērnu internātskolā. Telpas bija nupat kā izremontētas, un direktors mani sveicināja un piedāvāja man darbu tur. Staigāju pa daudzajiem stāviem, un vēroju mazos puikas, kuri, viens otru pie rokas saķēruši, pārvietojās pa bērnišķīgi naivi izkrāsotajām telpām. Visam cauri vijās naivums, debilitāte un saldskābums. Domāju par to, vai spēšu tur strādāt. Un kā tas būtu.
Vienā no stāviem bija dušu un tualešu telpas, garas, izstīdzējušas un neparastu formu meitenes kailas staigāja pa dušām un pastiprināja sapņa līdzšinējo jocīgo sajūtu. Dušu telpas nebija remontētas, akmens grīdā šur tur vīdēja caurumi, dažviet grīdu sedza netīras, sadrupušas flīzes. Grīdā bija netīras restes, caur kurām aiztecēt ūdenim. Izrādās, te bija arī mani kursabiedri. Vairākas meitenes nopriecājās, ka beidzot varam tikt uz tualeti, arī es, bet, kad aizgāju uz „kabīni”, sākās grūtības. Durtiņas bija tikai kabīnes priekšā un slikti turējās ciet, eņģes bija sarūsējušas. Kabīnes sānus sedza restotas sieniņas, kurām īsti nebija jēgas, jo, pa tām paskatoties, es redzēju Annu un citas kursa meitenes. Kabīnē bija super maz vietas, un pods izrādījās uz gurnu augstuma posteņa uzlikts desmitlitrīgais plastmasas krāsas spainis – tāds ovāls. Nesapratu, kā tur vispār var pačurāt, sāku prasīt pārējām meitenēm, un viņām bija katrai sava jocīga tehnika. Atmetu tam visam ar roku un gāju pastaigāties pagalmā.
Pagalms arī bija ļoti nolaists, visur apkārt lidoja mušas, uz sienām bija daudz grafiti rupjiem tekstiem, un vecākie jaunieši no atpalikušo bērnu skolas pastaigājās anarhistiska izskata grupiņās, demolējot un lamājoties. Šķiet, ka viņi arī lietoja alkoholu. Tikmēr es sapratu, ka esmu tajā Baložu pagalmam līdzīgajā pagalmā (tas nozīmē daudz zaļu koku un daudzas betona plākšņu taciņas, kuras viena otru šķērso) kopā ar plaukstas. Sapņa beigās mēs abas tā pagalma vidū sēdējām vannā, peldējām pa to, vērojām bērnus un apkārtni, un centāmies aizgaiņāt mušas.