Atbrīvotāja kompozīcija
Šī nav domāta kā parodija vai plaģiāts. Vienkārši formāts likās labs un bija slinkums domāt ko citu.


Reiz valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga sēdēja savā kabinetā un malkoja saldu, saldu kafiju kopā ar Oskaru Kastēnu.
- Klausies, bratello, - sacīja Vīķe-Freiberga, maisot cukuru savā tasītē. - Desmit miljoni - tas taču nav nopietni, vai ne?
- Humora izjūta viņiem tāda. - maisot cukuru savā tasītē, atbildēja Oskars Kastēns.
- Ak, jā, draudzīgs šaržs. - iesmējās Vaira Vīķe-Freiberga.
- Pats zinu uz savas ādas.
- Bet ko lai mēs iesākam ar to cukuru? Iemest Daugavā vai paslēpt Getliņos?
- Nevajag! - mierināja Vairu Vīķi-Freibergu Oskars Kastēns. - Labāk kādam uzdāvināsim!
- Uzdāvināsim? Bet kam?
- Te, lūk, tuvojas, devītais maijs..
- Oho! - nopriecājās Vaira Vīķe-Freiberga. - Izveidosim no cukura pakām iekarotāja kompozīciju, kas izskatīsies pēc atbrīvotāja kompozīcijas! Vai arī otrādāk. Atbrīvotāja, kas izskatīsies pēc iekarotāja...
- Nevajag! - sacīja Oskars Kastēns, pieliekot kafijas tasīti pie lūpām. - Padomās, ka atkal mājiens uz šņabi. Tikai šoreiz jau pašdzīto. Nav ko trakot. Pieiesim lietai kreatīvi.

Vairai Vīķei-Freibergai pēkšņi virs galvas nomirgoja viena no viņas kabineta spuldzītēm.

- Šito... - viņa centās atcerēties.
- Nu, nu! - pacēla galvu Oskars Kastēns.
- Kā viņi bija? - centās atcerēties Vaira Vīķe-Freiberga
- Nu??? - Oskars Kastēns arī bija pamanījis mirgojošo lampiņu.
- Cukurgailīšus! - atausa rītausma preizdentes galvā. - Tos pašus!
- Ģeniāli... - sāka čukstēt Oskars Kastēns - Katram pa vienam...iesaiņotus....
- Šrēderam pat divus! - pretī čukstēja Vaira Vīķe-Freiberga.
- Pārējos - parādes dalībniekiem - kreativitātes pārņemts līksmoja Oskars Kastēns.
- Tūlīt pateikšu, lai sagatavo uzrunu - pie telefona ķērās Vaira Vīķe-Freiberga.
- Tikai nomainīt spīčraiteri - kafija Oskara Kastēna tasītē bija beigusies - Savādāk atkal būs kā vienmēr. Ats..., tfu, laizīt Rīgas cukurgailīšus. Starptautisks skandāls. Vajag kaut ko liriskāku.
- Es jau zinu, zinu - nopūtās Vaira Vīķe-Freiberga un aizgāja meklēt savu no svaigām margrietiņām nopīto vainadziņu.

"Nākamreiz mums būs zivju pārpalikums", pie sevis ciniski nodomāja Oskars Kastēns. "Pa gadu var sakaltēt..."