Piektdienas vakarā, kad Paulu jau bija prom, ar ķīniešu beibi vienojāmies, ka viņa aizbraukšana radījusi tukšumu. Šo dienu laikā viņš, piemēram, paspēja iemācīties, kur es dzīvoju, un viņš to tagad zina labāk nekā es pati. P bija ļoti galants pasniedzējs, tāpēc ik vakaru atveda mājās. Vienā vakarā piebraucam pie manas mājas, šis saka, ka esam klāt. Tā kā ir tumšs, esam piebraukuši no citas puses un normāli ieplītējuši, tad es sāku apšaubīt to, ka šitā ir īstā vieta.

-Točna zini, ka es te dzīvoju?
-Jā.
-Patiešām, patiešām?
-Patiešām.
-Nu, labi.

Izlienu no mašīnas, un Paulu ar lielu prieku pāris minūtes noskatās, kā es neveiksmīgi mēģinu atslēgt durvis. Beigās viņš neiztur, arī izkāpj no mašīnas un nāk palīdzēt atrisināt šo situāciju. Es turpinu apšaubīt to, ka šī ir mana māja, jo, redz, nav iespējams atslēgt durvis. Paulu pienāk, vienā sekundē durvis atslēdz un izsaka hipotēzi, ka šī ir īstā māja kaut vai tāpēc, ka atslēga tomēr derēja. Tomēr es neticu, ka viss varētu būt tik vienkārši: "Bet varbūt tā atslēga der vairākiem vārtiem!" Par šo P mani apņirdza visas atlikušās dienas. Kā arī par to, ka tad, kad atvērām vārtus un es ieraudzīju mājas durvis, metu rokas pret debesīm un saucu: "Ak, nē! Vēl vienas durvis! Kāpēc tas notiek ar mani!" Tajā mirklī viņš izsecināja, ka noteikti esmu gājusi dramatiskajā pulciņā.
Rīts iesākās ar vilšanos - cerēju, ka būšu mirusi, bet tā nebija, tāpēc apvilku Žoela kreklu un tipināju uz universitāti, kur bija paredzēts Paulu eksāmens. Tā kā viņš rubī, kas ir svarīgi, nekādi štrunti no galvas nebija jāmācās, vienīgi bija jāizskaidro, kas notiek ezerā, kur dažas dienas iepriekš bijām ķēruši zoobentosu un merījuši visādas herņas. Eksāmena laikā varēja izmantot jebko, ko grib izmantot, tāpēc es izmantoju iespēju rakstīt, sēžot zem galda (jo krēsls bija neērts). Sēdēju, rakstīju, līdz kādā mirklī P pienāca, lai uzsmērētu man pretodu līdzekli. Es gan šito nesapratu, jo pirmīt viņš visiem bija paziņojis: "Vislabākais pretodu līdzeklis tropos ir alkohols. Skatieties uz mani! Neviens ods man nelien klāt. Un, Elīn, skatos, ka Tev kājas nav sakostas." Tajā rītā viņš vispār bija brīnišķīgs, jo rīta lekcijā ieradās acīmredzamā pālī. Pirmo stundu viņš aizvadīja, nevis runājot par ūdeņu ekoloģiju, bet gan par dažādām tropu slimībām, ko mēs varētu noraut. Kādā mirklī paprasīju, vai ir kāds iemesls, kāpēc mums viņš to visu stāsta. Nē, iemesla nebija. Mazliet vēlāk viņš, stāstot par upīti, starp teikumiem iepina informāciju, ka grib izvemties. Uz tāfeles.
Tajā rītā es izdzēru VISU dzeramo ūdeni, kas atradās attiecīgajā ēkā, un vienreiz, kad gāju pakaļ ūdenim, P vilkās man pa priekšu un iegāja virtuvē, kas ir tieši pie ūdens automāta. Pēc 5 sekundēm viņš no turienes izskrēja ārā ar degošu dvieli, nosvieda to zemē un sāka pa to lēkāt, lai apdzēstu liesmas. Agnesei Loginai patīk momenti, kas ir ļoti random. Šajā mirklī viņa būtu bijusi ļoti priecīga, ja būtu klāt. Apmēram visu atlikušo dienu viņš nebeidza vien lielīties par to, cik ļoti izglābis visu ēku no ugunsgrēka, jo laimīgā kārtā iezadzies virtuvē, kad tur kaut kas sācis degt, un varējis bezbailīgi mesties cīņā ar liesmām. Būtībā tas ir vienīgais iemesls, kāpēc es vēl aizvien esmu dzīva.