Latviešu tautas ticējums vēsta, ka nedrīkst neklausīt Elīnai Kursītei, tāpēc, tā kā viņa pavēlēja goņīt bildes no vakara, kad ar Žolku viens otru apfrizējām, tad re ku ir.


Sākums. Žoels ir cerību pilns.


No sākuma nogriezu apmēram pareizo garumu. Pareizais garums bija korķviļķa garums.


Mēģināju sev uztaisīt Žoela parūku.


Mans balkons sāka izskatīties tā, it kā tur būtu uzsprādzis mans vismīļākais sunītis Oģīts. Oģīt, ja Tu šito lasi, tad sūtu Tev skūpstus.


Nākamais solis - izmazgāt matus un tad mēģināt to izķemmēt. Tas bija tik sāpīgs solis, ka pat necentīšos bildi pagriezt vertikāli.


Izķemmējums. Tas spuriņas, kas ir gaisā, atkal bija jāapgriež. Pēc ķemmēšanas mana matu suka izskatījās tā, it kā tur būtu nomirusi žurka.


Šādi izksatās, ja Žolka no kauna ielien zemē, bet mati paliek ārā.


Tiek pieņemts lēmums, ka Žoļiks, kurš nekad mūžā nav redzējis, kā krāso matus, nokrāsos manējos.


Žoels, ķēpājot krāsu man matos, gādīgi apvaicājas, vai man gadījumā nesāp, kā arī atklāj, ka man uz galvas ādas ir dzimumzīme.


Atlikuso vakara daļu aizvadām, sajūsminoties par sava darba rezultātiem. Vispār baigi jocīgi, jo biju jau pieradusi laiku pa laikam no Žoela švammes izkašņāt ārā pa kādam zariņam vai čaksnim. Tagad tur nekā nav.