tas nebūtu nekas īpašs, ja šis ceļš būtu applūdis arī iepriekš (līst katru dienu no pulksten četriem pēcpusdienā ar apskaužamu intensitāti). es domāju - pofig, man kājās gumijnieciņi, tāpēc cirtīšu cauri tam ūdenim. mirklī, kad gāju cauri (mirklī, kad uzņemta šī bilde), ūdens uz ietves nebija dziļāks par potīšu dziļumu, nekas neliecināja par to, ka šī ir slikta doma. neilgi pēc tam, kad uzsāku ceļu (pa ūdeni jānoiet apmēram 500 metru), pēkšņi ūdens līmenis pacēlās spēji, spēji par kādiem divdesmit centimetriem vienā rāvienā. šito es nesapratu, jo kaut kāds bērnu cunami tas nevar būt, jo nairobi ir ir gana tālu no okeāna un gana augstu kalnos, arī HES nevar būt sagājis dēlī, jo te taču nekādu lielu upju nav. nolēmu, ka vienīgais, ko šobrīd varu darīt - turēties kājās un nepadoties straumei, kas man veļas pretī. tas man izdevās. tas man izdevās tik labi, ka nolēmu, ka varu ne tikai noturēties kājās, bet arī turpināt ceļu uz priekšu. tā, redz, nebija laba doma, jo, tiklīdz pacēlu labo kāju, straume norāva no tās gumijnieku un aiznesa prom. mirklīti mēģināju to noķert, man pievienojās arī kāds random kenijietis, bet kādā mriklī straume, kurai nevar redzēt cauri, to vienkārši aprija, tā es ierados mājās ar vienu zābaku un slapja līdz vēderam. man mājās prasīja, kas ta man. es teicu: "ai, peļķē iekāpu."