sērtī sekonc
Tad, kad neuzrakstītā ir daudz vairāk par uzrakstīto un uzrakstās vien kaut kādas tur mazas nenozīmīgas kripatas,
teiksim, aiziet uz svarīgu žonglēšanu tajā pumpainajā kleitā un žongļa un plāniņa vidū ieraudzīt, ka kleitas baltās punpas ir dāsni nolaistītas ar iepriekšējā reizē nejauši izlieto viskeju uz tās, jo tā sacīt, kādvakar man gadījās pa taisno no darba uz kultūru aiziet un tālākais jau ir pušplēstībā aprakstīts, papildinot ticības apliecības un vēl visādas neuzrakstītas vai gluži pretēji, rakstos un teorijās pārdrillētas tēmas.

Vai kur nu izsmalcinātais gājiens jau pirms x nedēļām kaismīgi logojoties, nobloķēt vienu savu internetbanku un "dzīvot no analogajām rezervēm", jo t.s. banku darba laikā nekur iegriezties apliecināt savas personas atbilstību personas internetbankai nesanāk. Un tad nu šorīt aiz lieliem priekiem, lepni nobloķēt arī otru internetbanku, ka nav, tad nav;
kādu dienu jau es varēšu aiziet uz divām bankām un apliecināt sevi divreiz. Kāpēc ne, divreiz.


Īsumā. Man klājas ļoti labi. Ceru, ka jums visiem un katram arī. Bet diennakts garums - 24 stundas- tur kaut kas nav pārdomāts, es ieteiktu piestrādāt pie laika apjoma, jo mēs te tā jau esam atteikušies no pamatniekiem – piemēram, gulēt miegu un ēst homogēnu un makrobiotisku pārtiku, bet lēšu, ka būs jāsāk oikonomēt uz jā, uz ko vēl? Idejiņas?