piektdienas vai ceturtdienas, vai varbūt sestdienas vakarā es saņēmu īsziņu no affair, kurš gribēja zināt, yo, kur es esmu. es viņam neatbildēju, bet viss šis ieraksts (par to, kur esmu bijusi pēdējās nedēļas laikā) būs veltīts tieši viņam.

trešdienas naktī pusaizmigusi es tomam (nestrožam) sacīju, ka ļoti priecājos, ka man ir tāds drauks kā viņš, uz to viņš lika pagaidīt līdz ceļojuma beigām, lai redzētu, vai es joprojām tā domāju. un jau nākamais rīts pretīgajā ryanaira lidmašīnā, kas ir neērtāka par 22.trolejbusu, nāca ar šaubīgām ziņām, kas lika pārdomāt manu prieku vai neprieku par saistību ar tomu. kāds krievu tautības vīrs visiem citiem zināja pastāstīt, ka toms bērnībā ir gulējis ar laimu vaikuli. taču šādu karmas sasmērēsanu viņš satīrīja ar londonas vēsture īsu izklāstu: no sākuma londona bija mazs ciematiņš, bet tad tur uzcēla mileniuma domu. sandra vēl biškucīt domāja, ka ņihuja mūs nevarēs satikt un sazvanīt, jo telefoni ir beikti vai kādi tur, bet ne jau mans melnbaltais turbofons pa 30 latiem. paņemam sandru un aidā uz vūlu, kas ir lielbritānijas dienvidu mazsalaca ar diviem krogiem, vienu benzīntanku, vienu vilciena staciju un vienu māju, kurā palikt, kamēr mēs netiekam camp bestival vietā. visas mājas un cilvēkus vislabāk redz toms. viņam vispār ir krietni labāka redze nekā pārējiem. viņš redz lietas, ko neredzam mēs. piemēram, mirušos. ja es uzlieku brilles, tad varu redzēt slimos. vai nu par slimiem, vai nu par mirušienm mums bija visas iespējas pārvērsties tad, kad devāmies uz festivālu pa taisno, jo nospriedām, ka džonija mičelas zīmētā karte ir crap. vūlā nekas nenotiek, tur notiek tikai armijas nometnes, tieši tāpēc mežā, kuram ejam cauri, ir lamatas un savilkti elektrības vadi, kurus normāli cilvēki neredz, bet, tā kā mums ir toms, kas redz mirušos pie elektrības vadiem, tad mēs nepievienojamies viņu rindām.

pirmoreiz mūžā man izdodas uzsliet tik skaistu telti. kamēr tas, tikmēr esam jau nokavējuši yoaw,kurš vispār ir neciešams pediņš, jo iepriekš nevienā programmā nav parādījies. bet camp bestival nav nekāds mūzikas festivāls, tie vienkārši ir svētki. ja grib, var izīrēt kāzu kleitas, lāčādas un ķīnas mūra kostīmu, ja grib, var spēlēt klavieres, kas vienkārši ir noliktas pļavas vidū, ja grib, var piedalīties sejas šķobītāju konkursā, bet vislabāk ir gribēt tur atgriezties kādā dienā ar simt bebīšiem, jo tur ir miljards spēļu, teātru un cirku tieši tādiem kā es un mazākiem. tā kā toms man ir aizliedzis ēst frī kartupeļus, maizi, desas un pīrāgus, tad es nevaru ēst gandrīz neko, tāpēc par trešo risoto namiņa apmeklējumu es saņemu lidojošo šķīvīti, kuru vakar mēs ar jurģi izmēģinājām pie doma baznīcas, un es iekāpu kakā. briti esot lohi, resnām birtu sievietēm patīk florence&the machine,vēlāk šī pati florence tiek novērota pilnīgā visu nakrotisko vielu apakšā vārtoties pa zemi. es zaudēju kāmstri spēlē, tāpēc čaka berija laikā man jāiet pirkt dzērienus, bet neko es no tā zaudēju, jo es neesmu nekāds džonijs borels, bļe, kuram noteikti liekas stilīgi klausīties vecus kraķus vai vismaz stāstīt, ka to dara.

visos nākamajos rītos es protu pamosties agrāk par citiem, jo man ir divsimt enerģiju, jo nav jau neviena jurģa, kurā varētu to enerģiju izlikt. nekas nav mainījies, un man patīk apkārt staigāt vienai pašai, vienai pašai iet uz insektu cirku, vienai pašai iet uz punch&judy leļļu teātri, vienai pašai iet uz bērnu talantu konkursu. king creosote ir brūkleņu liķieris ar šņabi ulvja mutē, bet mēs esam lohi, jo, kamēr viņš tajā pašā naktī iet paspēlēt uz ugunskura vietu, tikmēr toms skaita ibumetin 100, ibumetin 200, ibumetin 220, ibumetin 300, ibumetin 400. ja man nepatīk, ka man virsū iet dūmi (jā, nepatīk), tad tomam nepatīk, ka viņam iet virsū mana jaka. es neatceros, kad mēs skatījāmies black kids, bet mēs to noteikti darījām, un tas, ka es neatceros laiku, nozīmē, ka tas bija boring.  es situ plaukstas par to, ka sandras mūža mīļākais koncerts ir bijis dan le sac vs scroobius pip, un, ja festivāls neturpinātos un iepriekš es nebūtu bijus citos festivalos vai final fatasy koncertā, tad gan jau es dziedātu to pašu dziesmu. es esmu sīkais un man patīk, ja uz skatuves rāda periodisko tabulu (varbūt tāpēc naktī nolēmu, ka notis jāraksta mendeļejeva tabuldā kopā ar ķimiskajiem elementiem), šķirsta bībeli un to mentāli izdrāž un dzied dziesmas par mīlu tā, ka tas beidzot ir par mīlu. ja es būtu mazliet alternatīvāka un dumpinieciskāka, gan jau teiktu - tom, ej dirst ar savu flaming lips! tad man pirmajā vietā būtu kid carpet, kas ir popmūzikas antiprincis jeb antipopa princis. viņam ir ģitāra, kas satstāv tikai no grifa gala, viņam ir dejotāja sporta tērpā un piedziedātāja bomzene, viņš ir smieklīgs, ai ku smieklīgs, un, ja vien es to nebūtu pazaudējusi, tad vienā laikdā grieztu viņa pirmo albumu, kuru toms man uzdāvināja, šķiet, 2006. gada ziemassvētkos, jo pašam viņam kas tāds riebās.

toms sāka trīcēt pie visām miesām jau rītā, kad paziņoju, ka esmu skatījusies, kā flaming lips iemēģina ģitāras un cītaras, visiem kājas trīc, kad veins k. uziet uz skatuves king creosote laikā. tā kā esmu mazais cilvēks, tad, protams neredzu, kā viņš ar visu savu burvju burbuli atripo no pils līdz skatuvei. un tad un arī vēlāk man gribas piņņāt par to, ka vispār kādam cilvēkam pasaulē ir ienācis prātā, ka kaut kāds sūda radiohead ir vairāk par just a band, jo, kamēr tomi jorki rausta acis un neko nedara, tikmēr labestīgie cocklohamas onkuļi gāž publikā visus priekus, visas krāsas  un malās dejo supermeni un spidermani, un tas nekas, ka skatuve ir tik liela kā fonofesta skatuve. mazuma piegarša ir miljards, bet tieši tā ir mana mīļākā garša. un pat sandra pēc dažām dienām izmisīga toma i-podā meklē flaming lips. pēdējo vai varbūt nē rītu mēs iesākam ar pastaigu līdz jūrai ar klintīm un tankiem. izrādās, ka neviens cits cilvēks neesot bijis uz beardyman uzstāšanos, lapiņā bija rakstīts, ka tas esot ļoti smieklīgs vīrs, lapiņā bija arī rakstīts, ka jāskatās <img src="http://youtube.com/watch?v=z6UzGNiAGeM">
nevaru nepiekrist - tas ir smieklīgi, ja cilvēks skatuvi atstāj raudot un sasamplē visu, ko saka meitene, kas viņus dzen nost no skatuves. es nezinu, ko tas pasaka par mani, bet laikam zinu, ko tas pasaka par emilianu torini, ja redzēju viņu otro reizi mūžā un otro reizi mūžā aizgāju prom no viņas koncerta. nē, tur nav nekā pretīga, tur nav nekā slikta, tur vienkāši nav nekā (okei, tas, ka viņai grižoties ap savu vertikāli asi, rāda apenes,  ir smieklīgi). un es pieļauju, ka arī bebjiem, kas bija publikas vairums bez maz vai, daudz labāk patika crap of the craps eliza foolitle, jo vismaz var izņirgties. ja es to neesmu paziņojusi, tad tagad paziņoju, ka vienīgie geji, kas man nepatīk, ir visādas stulbas dziedātājas, kas nav īpašas ne ar ko. tieši tāpēc mēs ar sandru paliekam runāt par puišiem un modi, kamēr toms noskatās piecas keitas nešas dziesmas un tavadās no festivāla mūsu vietā.

es neticu savām rokām, kājām un kam tik vēl ne, es neticu, ka man pēdējā rīta ir izdevies tos divus ākstus pamodināt divu minūšu laikā. kas tur, kas tur un mēs jau esam atpakaļ vietā, kas agrāk bija mazs ciematiņš, bet tagad tur ir mileniuma doms. toms mūs ved pastaigā un mums seko iedomu carduelis ar savu wuff, wuff un latvijas radio ziņu studiju, kā arī artis volfs, kurš nemitīgi lamā tomu par to, ka viņš neko nejēdz. nu, gluži kā pirmoreiz londonā. mani lamāt nedrīkst, jo es tiešām pirmoreiz esmu londonā. pasējam izdzert divas krūzītes alus guns`n`roses bārā un esam jau ķitē, jo kas mums - jaunajiem - mēs tik staigājam un neēdam. toms paziņo, ka attiecības ir piece of crap un iedala sievietes divās daļās: sievietes un bļerbis. es kā modinātājs kļūstu aizvien neiecietīgāka un sandra tiek visai brutāli izmesta no hosteļa, lai atgrieztos mūžīgās saules zemē. un tā nav japāna, lohi.

no rīta mēs ar tomu jau esam divatā un viņš māca, ka bez plāna londonā neesot, ko darīt. tāpēc nolemjam, ka šī būs bērnu diena - toms jau panem i-podu, lai būtu, ko darīt, kamēr es prieājos par visiem zoodārza zvēriem. un es tiešām priecājos par visiem koraļļiem, jūrasčūskām, jūraszvaigznēm, gorillām (!!!), putniem, kuriem ir daudz brīvas vietas un visiem, visiem. ejam prom, kad skaļruņos jau stāsta, ka, eu, džeki, lasieties prom, mēs slēgsim te ciet. bērnu diena turpinās un vakarā ejam uz leļļu teātri.

lelles ieliek nopietnajai mākslai, pa īsto ieliek, jo es tiešām ļoti reti no sirds smejos teātros, bet, ja briesmoņi aicina uz grab your dick and double click un internet is for porn, tad elīnas diena ir piepildīta.

dienu vēlāk par sodu mums nākas būt pieaugušajiem. apmaldamies visur kur, es iesauļoju seju tā, ka sievietei, kas man tik piedāvā un piedāvā papilddarbus, ir jāņirdz. reiz mēs ar sandru smējāmies par to, ka kāds cilvēks norādīja par mans dzīves vai kā tur līdzīvu ar dženisu džoplinu, bet - ej dirst - ko darīt, ja uz viņas platītes ir mana seja? mana! īstā! dženisa džoplina, protams, ir nopietnā māksla, arī opera ir nopietna māksla, tāpēc mums jāiet uz londonas operu skatīties deimona alberna operu par pērtiķiem. toms ir samācījies no manis un arī norādda vecm austrāļu pārim, ka "kas mums-jaunajiem?". mēs taču varam arī visu operu nostāvēt kājās. bet neviens īsti neticēs tam, ka tā bija tikai pusotra stunda, jo reizi mūžā nākas vilties alberna kungā un jāatzīst, ka viņa opera bija drausmīgi garlaicīga. līdz ar to bērnu diena nopietni ieliek pieaugušo dienai. un saviem mazbērniem, kuri gorillas dabā vairs neredzēs, es stāstīšu, ka reizi mūžā alberna kundziņu esmu rezdējusi, bet, aiaiai, jāmaina optostroķi, jo seju saskatīt un atpazīt ir neiespējami.

ceļā uz savu mīļāko pilsētu stanstedu piedzīvoju lielākās urīna briesmas savā mūžā, jo, kāpjot autobusā sapriecājos, ka nu varēšu izvadīt tās divas krūzītes alus, ko izdzērām, bet - ak vai - gaļas autobusā nav tualetes. un tā, laiku pa laikam ar tomu norunādama, ka, ja es apčurāšos, viņš nevienam neteiks, es neaizmigu ne uz mirkli un nenomierinājos, līdz, skrienot pa lidostu man nokrita bikses pašas no sevis, jo tas jau bija smieklīgi. un kamēr visi latviešu pediņi stāvēja bezjēdzīgā rindā,tikmēr mēs sēdējām, izdzērām pēdējo garšīgo ūdentiņu, un es teju līdz asarām priecājos par to, ka man rīgā ir viens jurģis, kurš ar bila mureja seju un nelaimīgu mīlestību simbolizējošu bārdu būs klāt tad, kad klāt būšu es