kad mēs ar brāli bijām maziņi kā mikrofauna, laukos taisījām gliemežu skriešanās sacīkstes. pie pieturas salasījām gliemežus (tie bija arī citur, bet laikam domājām, ka gliemeži, kas dzīvo šosejas malā, ir tie ātrākie), aiznesām uz mājām, izvilkām tādu gludu dēli, sadalījām džekus komandās, iedevām katram vārdu un likām uz starta līnijas ar skatienu uz finišu. uzmanību, gatavību, starts un džeki joņo. tā pa īsto es atceros tikai tās sacīksts, kur ļoti pārliecinoši vinnēja mans gliemezis vārdā zebieskte. lielākā dala vai nu apstājās un laimīgi salīda atpakaļ mājā, vai arī apgriezās otrādi un gāja pretējā virzienā. tas nozīmē, ka es ļoti labi zinu, ka fakts, ka kaut kas notiek lēni, nenozīmē, ka tam agri vai vēlu pienāks pareizās beigas - tikpat labi šis process var apstāties vai pagriezties pretējā virzienā. vienīgi tā tam nevajadzētu būt, jo mans gliemezis taču uzvarēja.