Gļotaina diena
Tomēr sadzēla, sučkas. -Tās medūzas. Ne stipri, bet tik vai tā
sūrstīgi. Udenī tās grūti pamanīt, turklāt maina formu un krāsu,
šūpodamās pa krasta straumei. Udensrobeža visa it kā nopuņķota milzu
atklepojumiem. To vēl varētu pieņemt kā dabas untumu, bet peldētprieku
gan tas atsit. Negribētos saskārties ar glumu recekli, kad laiski
šūpājies viļņos.. Protams, nebūtu tik traki, kā reiz Adrijas jūrā pie
Triestes, kad ienirstot neapdomīgi pieķēros krāšņam rifam, acumirklī
izjūtot ko līdzīgu strāvas triecienam visā ķermenī, tad ieraugot
duļķainu savu asiņu mākoni. Tos jūras eža adatu galus vairākus mēnešus
nēsāju savu plaukstu un pirkstgalu ādā, nevarēdams neko nedz satvert vai
noturēt.
Tāda rāma jūra bez neviena vilnīša mani satrauc. Tik tukša pludmale bez
neviena bezrūpīga peldviesa, tik saulainā un siltā dienā, dara mani
aizdomīgu. -Tā nevar būt, tas noteikti ir mānīgi.. Nu nav iespējams
pilnīgs miers! Kaut kur kaut kas droši vien rūgst un briest. Kaut kas
ir atlikts uz vēlāku laiku. Te nekas nerisinās, neatrisinās,
nenokārtojas. Te nekas nesakārtojas, nesaliekas pa plauktiņiem. Sī
bezrūpība izsmeļ, iztukšo, laupa gribu un atņem spēkus. Bet rosme un
apņēmība būs vajadzīga TUR. Tagad TE nozīmē, ka TUR ir NEKUR. Ja tevis
nav šeit, tad tu esi mirusi. Norietējusi.
Aiz kalniņa dūmi kūp.
Hmm, nez' Kas tos dūmus kūpināja?