Gļotaina diena
Tomēr sadzēla, sučkas. -Tās medūzas. Ne stipri, bet tik vai tā sūrstīgi. Udenī tās grūti pamanīt, turklāt maina formu un krāsu, šūpodamās pa krasta straumei. Udensrobeža visa it kā nopuņķota milzu atklepojumiem. To vēl varētu pieņemt kā dabas untumu, bet peldētprieku gan tas atsit. Negribētos saskārties ar glumu recekli, kad laiski šūpājies viļņos.. Protams, nebūtu tik traki, kā reiz Adrijas jūrā pie Triestes, kad ienirstot neapdomīgi pieķēros krāšņam rifam, acumirklī izjūtot ko līdzīgu strāvas triecienam visā ķermenī, tad ieraugot duļķainu savu asiņu mākoni. Tos jūras eža adatu galus vairākus mēnešus nēsāju savu plaukstu un pirkstgalu ādā, nevarēdams neko nedz satvert vai noturēt.
Tāda rāma jūra bez neviena vilnīša mani satrauc. Tik tukša pludmale bez neviena bezrūpīga peldviesa, tik saulainā un siltā dienā, dara mani aizdomīgu. -Tā nevar būt, tas noteikti ir mānīgi.. Nu nav iespējams pilnīgs miers! Kaut kur kaut kas droši vien rūgst un briest. Kaut kas ir atlikts uz vēlāku laiku. Te nekas nerisinās, neatrisinās, nenokārtojas. Te nekas nesakārtojas, nesaliekas pa plauktiņiem. Sī bezrūpība izsmeļ, iztukšo, laupa gribu un atņem spēkus. Bet rosme un apņēmība būs vajadzīga TUR. Tagad TE nozīmē, ka TUR ir NEKUR. Ja tevis nav šeit, tad tu esi mirusi. Norietējusi.
Aiz kalniņa dūmi kūp.
Hmm, nez' Kas tos dūmus kūpināja?