![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Vairāk par visu pasaulē var kaitināt šķietami nevainīgi retoriski jautājumi. Piemēram: "Kāpēc uzbrauci ass līnijai?" vai "Ātruma pārnesumu nemainīsi?". Es ilgi cietos, slāpēdama sevī gan atbildes ( "tāpēc, ka mazliet par asu sagriezu stūri, vajadzēja apmēram par grādu sekundes desmitdaļā lēnāk", vai "mainīšu gan, kālabad ne, es vienmēr cenšos, mainot ātrumu, laicīgi nomainīt arī pārnesumu!" utt.), gan, manuprāt, taisnīgo uzbrēcienu:- Beidz prašņāt, stulbene, es te esmu atnākusi mācīties braukt, nevis saviesīgi patērgāt! Jā, un rezultātā, nodarbībai beidzoties, sabruku uz stūres un mazliet paraudāju. Instruktore pārbijās, iepleta pūces acis un apjautājās, kas noticis. Es atkal nezināju, ko atbildēt un turpināju raudāt. Nevar taču visnotaļ lādzīgam cilvēkam teikt, ka gribas viņu nožņaugt.
turies.
Jā, bet es taisos braukt. Un ne jau tur tas ļaunums, ka man aizrāda, bet gan, ka es neciešu šādu komun ikācijas veidu.