Vairāk par visu pasaulē var kaitināt šķietami nevainīgi retoriski jautājumi. Piemēram: "Kāpēc uzbrauci ass līnijai?" vai "Ātruma pārnesumu nemainīsi?". Es ilgi cietos, slāpēdama sevī gan atbildes ( "tāpēc, ka mazliet par asu sagriezu stūri, vajadzēja apmēram par grādu sekundes desmitdaļā lēnāk", vai "mainīšu gan, kālabad ne, es vienmēr cenšos, mainot ātrumu, laicīgi nomainīt arī pārnesumu!" utt.), gan, manuprāt, taisnīgo uzbrēcienu:- Beidz prašņāt, stulbene, es te esmu atnākusi mācīties braukt, nevis saviesīgi patērgāt! Jā, un rezultātā, nodarbībai beidzoties, sabruku uz stūres un mazliet paraudāju. Instruktore pārbijās, iepleta pūces acis un apjautājās, kas noticis. Es atkal nezināju, ko atbildēt un turpināju raudāt. Nevar taču visnotaļ lādzīgam cilvēkam teikt, ka gribas viņu nožņaugt.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
aizliegts_vViņa varbūt izvairās dot konkrētas komandas, lai Tu nesāktu spītēties un runāt pretī. Gan jau ka būs labi, trniņš noder, uz ceļa nervus ir jāprot valdīt, kad brauksi pati, ne tādi satraukumi vien gadīsies.- kriiEs neesmu tik stulba, lai runātu pretī. Domāju, ka to viņai vajadzētu zināt. Taču tie jautājumi neatpaliek no manas mātes dziļdomīgā :"Vai tu zini, cik ir pulkstenis?", kad man jaunībā iegadījās ielīgot mājās līdz ar rītausmu. Toreiz es arī nesapratu, kāpēc viņu neapmierina nedz atbilde "Zinu!", nedz "Nezinu!" un kopš tiem laikiem es šādu sarunas iniciēšanu uzskatu par stulbu.:)