Kurvjzieža kontemplācijas

krii

26.10.05 12:24

Vairāk par visu pasaulē var kaitināt šķietami nevainīgi retoriski jautājumi. Piemēram: "Kāpēc uzbrauci ass līnijai?" vai "Ātruma pārnesumu nemainīsi?". Es ilgi cietos, slāpēdama sevī gan atbildes ( "tāpēc, ka mazliet par asu sagriezu stūri, vajadzēja apmēram par grādu sekundes desmitdaļā lēnāk", vai "mainīšu gan, kālabad ne, es vienmēr cenšos, mainot ātrumu, laicīgi nomainīt arī pārnesumu!" utt.), gan, manuprāt, taisnīgo uzbrēcienu:- Beidz prašņāt, stulbene, es te esmu atnākusi mācīties braukt, nevis saviesīgi patērgāt! Jā, un rezultātā, nodarbībai beidzoties, sabruku uz stūres un mazliet paraudāju. Instruktore pārbijās, iepleta pūces acis un apjautājās, kas noticis. Es atkal nezināju, ko atbildēt un turpināju raudāt. Nevar taču visnotaļ lādzīgam cilvēkam teikt, ka gribas viņu nožņaugt.

• 14 raksta
• ir doma

• f

  26.10.05 14:07

  

  vai, vai..reiz es arī gandrīz apraudājos, tā vietā sāku dusmīgi klaigāt, ka mani tas viss neinteresē un tāpat netaisos ne ar ko nekur braukt. kopš tās reizes braucu uzmanīgāk, kā pierādot instruktoram, ka es neesmu nejēga un, ja gribu, varu nobraukt perfekti.

  • Atbildēt
  • Diskusija

  • krii

    26.10.05 19:07

    

    Es ļoti reti kad dusmīgi klaigāju. Es vienmēr raudu - ja esmu dusmīga, ja esmu nogurusi, ja man ir auksti, ja mani kas kaitina, ja esmu aizvainota...vai ja man uzdod pārāk daudz stulbu, lieku jautājumu.:)
    Jā, bet es taisos braukt. Un ne jau tur tas ļaunums, ka man aizrāda, bet gan, ka es neciešu šādu komun ikācijas veidu.

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais