Visi cenšas mierināt, saka, kas tad nu vairs te palicis ko dzīvot, un itkā tā arī ir, sešas nedēļas uz divdesmit nedēļu fona tiešām neliekas tik briesmīgi, bet katra diena nu tāāā velkas, nevaru piespiest pati sevi iet lejā un kaut ko darīt.
Šorīt vēl uzzināju, ka, lai arī ar nākošo auklīti bijām sarunājušas, ka viņa ieradīsies 28., tas ir, divas dienas pirms manas aizbraukšanas, Viņa, neko nesakot un iepriekš nebrīdinot, noskatījusi (īsti negribas ticēt, ka tiešām nopirkusi) biļeti uz... 11. jūliju. 11. JŪLIJU. Ok, saprotu, ierasties divas, trīs, nu labi - piecas dienas vēlāk, bet ne jau nu divas nedēļas! Tagad jūtos ļoti neērti, jo tā slavēju viņu, teicu, cik atbildīga un visādi citādi laba viņa ir, jo tiešām tā vienmēr arī ir bijis, bet nu šitā izdarīties būtu tiešām nejauki. Vēl joprojām gaidu atbildi no viņas, cerams, ka vienkārši būsim kaut ko pārķēruši un nekādu izmaiņu plānos nebūs.