par jauno pāvestu
The Young Pope aizgāja vienā elpas vilcienā un jāatzīst, ka lai arī Youth bija pilnīga (nu, varbūt ne pilnīga, bet visai izteikta) izgāšanās, ar seriālu Sorentino tika galā...

Parasti, kad es skatos filmas vai seriālus man kaut kas patīk vai nepatīk, vai atstāj vienaldzīgu (tikai šajā gadījumā es slēdzu laukā), bet man nekad nav sakostu zobu un "eh, nu kāpēc? nu šeit tā vajadzēja darīt! šo ainu es filmētu pavisam citādāk! šajā vietā būtu kardināli jālabo scenārijs" Šādas domas sevī pirmoreiz pieķēru tieši šajā seriālā un neko ar to nevarēju padarīt - es visai daudz ko labotu. Man patīk Sorentino, bet ak, Dievs, palīdzi viņam atbrīvoties no klišejām.

Nu jā, klišejas. Seriālā parādās gan vispārējas kino klišejas, kas ne vienmēr ir cool, bet pārsvarā tās ir paša Sorentino kopīpeists.
Youth man nepatika viena iemesla dēļ - ir paņemtas This Must Be the Place un La Grande Bellezza, piemests šis tas no Le conseguenze dell'amore, viss sašņikāts un salīmēts tāds Frankenšteina briesmonis. Gan jau spējīgs mīlēt, bet nemaina lietas būtību, ka mironis.

The Young Pope nav tik dramatisks kopīpeists, taču stilistiskie, mākslinieciskie, kinomotogrāfiskie, sižeta un muzikālie paņēmieni nepārtraukti atkārtojas un gulstas līdzenā paternā. Ja tu esi redzējis divas jebkuras Sorentino filmas sākot ar mīlestības sekām, tu neizbēgami zini kas notiks katrā nākamajā ainā. Un tas ir kaitinoši. Kino mēs ne tikai gūstam intelektuālo baudījumu no gaišām, augstām, pacilātām, negaidītām idejām, bet arī gribam nedaudz izklaides, mēs gribam tikt pārsteigti, bet Sorentino nepārsteidz, Sorentino atgremo sevi, atgremo sevi, atgremo sevi. "o, man tur toreiz tā forši sanāca, visiem patika, ielīmēšu šo ideju arī šeit". Paņemsim kaut vai vienkāršo ainu, kam seriālā bija jānoņem kāpinājums pēc saspringtām ainām - ķengura parādīšanās šur un tur... absolūti paredzami... ķengurs parādās kā pēc hronometra un skatītājs jau jūt, ka tūlīt parādīsies ķengurs, un paredzētā 'hi-hi' un atslābuma pēc saspringuma fāzes vietā ir 'aha..'. Un tā tas ir caur cauri. Es mīlu Sorentino, bet es gribu, lai viņš atsakās no sava "rokraksta", labāk, lai uzņem garlaicīgi un ne TIK skaisti, bet lai beidz kopēt sevi.

Viens no Sorentino jājamzirdziņiem ir spēcīgie, izteiksmīgie tēli. Nu, šeit ir tāpat, kā literatūrā, ja mēs vēlamies, lai filma vai seriāls būtu veiksmīgs, ir jāizveido ļoti izteiksmīgus tēlus... it kā loģiski. Lielākoties scenāristi veido tēlus balstoties uz konkrētiem stereotipiem un tad mēs jau no paša sākuma saprotam, kas tas būs par tēlu un viegli atšķiram no pārējiem darbībā iesaistītajiem. Bet ir virkne režisoru, kas iet tālāk un rada absolūti nestereotipiskus un pārspīlēti izteiksmīgus tēlus, tādi ir man tik ļoti mīļie Paolo Sorentīno, Bruno Dumons, Alekss van Varmerdams un vēl virkne citu. No popsīgākiem - Žans Pjērs Žanē, Emirs Kusturica, Kventins Tarantino, un vēl virkne citu. Un aktieri tiek piemeklēti atbilstoši. Starp citu, kad sāku skatīties The Young Pope es pirmajās sērijās ar acīm meklēju Toni Servillo, biju pārliecināts, ka viņš arī nonāks seriālā. Tēli ir lieliski. Un lieta, kas man patīk Sorentino ir tas, ka lai arī viņš lielā mērā saglabā duālismu, tomēr ļaunais nav tikai melns, labais nekad nav bez plankumiņiem, bet nu tas jau atšķir labu kino no ķīniešu karatē filmām un Holivudas ātrajām bezgaršīgajām uzkodām, vai ne? Sorentino izdodas lieliski parādīt iekšējo cīņu, kas norisinās ne tikai protogonistos un antagonistos, bet bieži vien pat vienkāršos garāmgājējos. Kas varbūt nedaudz pietrūka - agrāk viņš veidoja n'tās minimāli savā starpā saistītās paralēlās sižeta līnijas bez nobeiguma, kuras es ļoti mīlēju, un šeit man viņu pietrūka... bet es taču vēlos, lai Sorentino sevi nekopē, varbūt tas ir tas, ar ko viņš sāk?

Mūzikas izvēle ir tas, par ko es iemīlēju Sorentino pirmām kārtām. Ja manai dzīvei būtu saundtreks, to atlasītu Sorentino. Šeit viņam nav līdzīgu. Mūzikas izvēle ir perfekta vienmēr.

Un skaistums, ainas skaistums, ko veido Sorentino liek manai estēta dvēselei kaukt uz to, kā vilkam uz mēnesi. Un lai cik man ļoti nepatiktu Youth, es to esmu skatījies vairākkārt tikai tāpēc, ka sasodīti skaisti. Arī The Young Pope ir sasodīti skaists. Pie operatora darba man viņam par The Young Pope būtu tikai viens aizrādījums - slīdošie dinamiskie kadri Maikla Beja stilā šeit ļoti bieži bija pavisam nevietā. Kādreiz viņam sanāca daudz labāk.

Ā, un pēdējais - par valodām. Kāpēc itāļi savā starpā sarunājas angliski? Kāpēc pāvests vada misi angliski? Kāpēc spāniski runājošie savā starpā sarunājas angliski? Kāpēc pāvests runā angliski ar itāļiem? Šis apstāklis dažreiz izbrīnīja, nu nav angļu valoda universālā valoda ne Itālijā, ne Hondurasā (ok, par Hondurasu nevaru būt drošs, jo nebiju, bet esmu visai pārliecināts, ka nav)... Ierindas itāļi runā ar pāvestu angliski bez akcenta... mja... Un šo ir uzņēmis itālis... gan amerikas tirgum :)