Ome sacēla baigo traci ap manu roku, šai alerģija tādos apmēros, ka ar steigu jābrauc uz slimnīcu pēc kaut kādām potēm, ja iekož. Viengad` pēc lapsenes dzēliena četras dienas slimnīcā gulējusi. Nu, man it kā nekas, šorīt pamodos ar sarkanu pumpu 15-20cm diametrā, augšdelms manāmi uztūcis un šaaausmīgi niez, bet šī tik un tā zvanīja entās reizes ar padomiem.
Tīrīju mašīnu, sāku brīnīties, no kurienes tāds siltums nāk, sildītājs taču nevarētu būt ieslēgts, un tad aptvēru, ka siltumiņš no rokas sejā iesities - sadzeltā vieta ir vismaz trīs reizes karstāka kā pārējais ķermenis. Ķermeņa temperatūru gan izmērīt nevaru, visi termometri kaut kur noklīduši, bet nu varētu būt, ka ir pie 37,5°, tā vienmēr bērnībā bija. Oma teica, viņai jaunībā līdzīgi kā man bijis, bet, gadiem ejot un organismam dilstot, arvien smagāka reakcija katrreiz, tad nu šī arī pensijas vecumā (tāpat kā es šobrīd) skrien prom, ko kājas nes, ieraugot biti vai lapseni.