par Piena Ceļu
Kad lasīju Aldi ejam Sudraba ceļu, kaklā stāvēja kamols un acīs asaras... Kad sākotnēji taisījos Ceļā, domāju, ka būs kas līdzīgs, bet jau marta sākumā zināju, ka nebūs gan, uz to brīdi Ceļš kļuva par pašsaprotamību un tāds tas palika visu Ceļu... sajūtas, kad jau bija noieti pirmie 100km ne ar ko neatšķīrās no tām, kas bija esot mājās pēdējos mēnešus pirms iziešanas - kaut kas bija salūzis un tad ļoti veiksmīgi saaudzis... arī ieraksti ceļojuma dienasgrāmatā, kura sarakstījās tā ļoti prāvi, ir praktiski bez emocijām - fakti, novērojumi, konstatējumi, taču ļoti maz emociju... daudz pieminēts vārds "skaisti", jo bija ļoti skaisti... un ļoti smaržīgi... un bija ļoti neglīti un nelabi oda... bija ļoti dažādi... apgaismība nenotika, bet arī neprasījās... dzen nesasniedzu, ta i nemeklēju... 400km ir noieti, iešu atkal..