Sviesta Ciba |

tessera (

tessera) rakstīja,
@ 2004-08-16 21:44:00

Skuka stāsta sev, ka ir laimīga, vēl kāds grib dejot tango; kā lai es sev iestāstu, ka esmu laimīga? Kā lai vispār notic, ka es vairs nekad viņu neredzēšu, ka es vairs nekad ar viņu nerunāšu, ka viņa vairs nav?! Un es tik ļoti gribēju viņam parādīt, ka šoreiz man viss izdosies..

(Ierakstīt jaunu komentāru)

	krasais 2004-08-16 21:49 (saite)
	uzticies dakterim laikam. vienkārši uzticies kā uzticas mazs bērns. (Atbildēt uz šo)

	evergreen 2004-08-16 21:56 (saite)
	nevajag ticeet mulkjiibaam viss var notikt var nenotikt viss ir nejaushiiba varbuut mazliet sieviskjiigas viltiibas (Atbildēt uz šo) (Diskusija)

	tessera 2004-08-16 22:10 (saite)
	Ja kāds ir miris, diez vai sievišķīga viltība līdzēs. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	evergreen 2004-08-16 22:28 (saite)
	izsaku liidzjuutiibu... (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

	Izsāpi. dzingla 2004-08-16 21:58 (saite)
	Pāries. Es zinu. Kaut kad. Bet nekad tā, ka pavisam. /Ja gribi parunāt - zini, kā mani atrast. (Atbildēt uz šo)

	delvira 2004-08-16 22:16 (saite)
	Es Tevi pat nepazīstu, bet arī skumji palika... (Atbildēt uz šo)

	skuka 2004-08-16 22:46 (saite)
	Šausmas. (Atbildēt uz šo)

	amalija 2004-08-16 23:24 (saite)
	Bēdīgi. (Atbildēt uz šo)

	ex_viens978 2004-08-17 09:46 (saite)
	dziivo tagad ejam seenees runaajies (Atbildēt uz šo)

	tessera 2004-08-17 10:44 (saite)
	Paldies Dievam, tas bija mans tēvs nevis kāds, kurš ir jaunāks par mani. Bet vienalga viņš bija vēl tik jauns.. Un tik daudz ko mēs nepaspējām.. Un tas notika tik pēkšņi, ka mēs, šķiet, vēl tā īsti neesam aptvērušas, kas notika. Un tagad mjēs ģimenē esam palikušas tikai sievietes. Bet man ir dēls.. (Atbildēt uz šo) (Diskusija)

delvira
2004-08-17 10:53 (saite)

Es zaudēju mammu kad man bija 17 gadu. Nezinu vai pēķšņi vai nepēķšņi, bet apjēdzu to tikai kādus 4 gadus vēlāk. Un arī šonakt redzēju viņu sapnī. Es par to visu domāju ne no sava viedokļa, bet no viņas, tā ir vieglāk. Viņai tā bija labāk. Viņai tur ir labi. Viņai bija jāaiziet. Un MĒS te, izraudāsim, un tad saņemsimies un dzīvosim tālāk. Tas nekur nepazūd, bet sirdij ar laiku kļūst vieglāk. Izdodas to pieņemt, un kļūst pat neiespējami iedomāties, kā tas būtu ja viņa būtu šeit... vismaz man puse dzīves būtu savādāka. Domās ar Tevi- I.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	delvira 2004-08-17 10:55 (saite)
	P.S. par to, ka Tev viss izdosies- Tev izdosies un viņš to redzēs. Jutīs. Atbalstīs. Priecāsies. Es zinu:) (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

Navigate: