Es zaudēju mammu kad man bija 17 gadu. Nezinu vai pēķšņi vai nepēķšņi, bet apjēdzu to tikai kādus 4 gadus vēlāk. Un arī šonakt redzēju viņu sapnī. Es par to visu domāju ne no sava viedokļa, bet no viņas, tā ir vieglāk. Viņai tā bija labāk. Viņai tur ir labi. Viņai bija jāaiziet. Un MĒS te, izraudāsim, un tad saņemsimies un dzīvosim tālāk. Tas nekur nepazūd, bet sirdij ar laiku kļūst vieglāk. Izdodas to pieņemt, un kļūst pat neiespējami iedomāties, kā tas būtu ja viņa būtu šeit... vismaz man puse dzīves būtu savādāka. Domās ar Tevi- I.